Rakstības atklāšanu var uzskatīt par vienu no svarīgākajiem civilizācijas vēstures posmiem. Par rakstību mēdz teikt, ka tā iezīmē vēstures sākumu. Rakstība ļauj cilvēkiem, pierakstot informāciju, saglabāt zināšanas par savu pagātni.
Hieroglifi-ēģiptiešu rakstu sistēma, kas pastāvēja no attēlu zīmēm. Vārds nācis no grieķu valodas, un tulkojumā nozīmē svētie gravējumi (hieros – svēts; glyphē – griezt, grebt).
Pirmie hieroglifu teksti Ēģiptē parādījās ap 3300. – 3100. gadu pirms mūsu ēras. Daži pētnieki uzskata, ka ēģiptiešiem rakstības radīšanā palīdzēja iepazīšanās ar šumeru rakstību, jo ēģiptiešu rakstības sistēma radās aptuveni par 5 gadsimtiem vēlāk nekā šumeriem. Salīdzinot tās abas, var atrast gan kopīgo pamatu, gan ēģiptiešu jauninājumus. Gan šumeru, gan ēģiptiešu hieroglifi izaug no piktogrammām, abi tie zināmā mērā iegūst ideogrāfiskā raksta iezīmes. Ēģiptiešu rakstība pazīstama ar nosaukumu „hieroglifi”, tomēr paši ēģiptieši tos dēvēja par „dievu runu”. Viņi rakstībai piedēvēja reliģiozu un maģisku nozīmi. Ēģiptieši ticēja, ka rakstības mākslu dāvājis pats gudrības dievs Tots. Šo rakstu uzskatīja par sakrālu. Rakstīšana ar hieroglifiem skaitījās svēta nodarbošanās, reliģiskās kalpošanas veids. Katrs hieroglifs apzīmēja vienu vai vairākus burtus. Tajā pašā laikā ar vienu zīmi varēja apzīmēt atsevišķu objektu. Tie varēja būt rakstīti no augšas uz leju, no labās puses uz kreiso pusi vai no kreisās puses uz labo pusi. Uz kuru pusi bija vērsti zīmēs attēlotie dzīvnieki vai cilvēki, tādā virzienā arī jālasa.
…
