2.Dievi un valdnieki.
Ēģiptieši tāpat kā visas senās tautas ticēja daudzām dievībām un gariem.Katrai ģintij sava dievība – dzivnieks,kuru uzskatīja par ģints sentēvu,līdz ar to arī – aizstāvi.Veidojoties un attīstoties zemkopībai un lopkopībai blakus senām dievībām radās jaunas. Piemēram:veidojoties nomām,tās saglabāja seno ģinšu,vēlāk dzimtu dievības nomas nosaukumā:Vanags,Tuksneša vilks, Čūska,Melnā govs,utt.
Zemkopībai kļūstot par ēģiptiešu galveno nodarbošanos,aizvien lielāku nozīmi ieguva dabas spēki,kurus sāka pielūgt kā dievus. Varenākais no visiem dieviem bija Ra – Saule.Tam sekoja Tots – Mēness,Izīda – zvaigzne Sīriuss,auglības, ūdens un vēja dieviete,pēc kuras noteica Nīlas plūdu sākumu.Nīlas upes dievu sauc par Hapi.
Īpašu vietu seno ēģiptiešu reliģijā ieņēma auglības dievs – Ozīriss.Laika gaitā ēģiptiešu mednieku dievi saplūda ar zemkopju dievībām.
Veidojoties Ēģiptes valstij un pieaugot faraonu varai izmainījās arī cilvēku reliģiskie uzskati.Faraoni tika uzskatīti par dieviem cilvēka izskatā vai dievu pēctečiem un vietniekiem zemes virsū.Parasti par faraonu ciltstēvu uzskatīja seno saules dievu Horsu,bet pieaugot faraonu varenībai,viņus uzskatīja par pašas saules – Ra jeb Amona –Ra pēcnācējiem.
Ēģiptiešiem bija priekšstats,ka dievības ir kā cilvēki ar dzivnieku galvām. Valdniecībai senēģiptiešu priekšstatos piemita vislielākā sakralitāte un nemainība.Ēģiptieši valdniecību saprata kā atlantu (titānu)maiņu.Valdniecība nemainīga un nepārtrukta ,mainās tikai tās īstenotāji un tādēļ neviens atsevišķs vadītājs neizceļas senču grupā,katrs faraons pēc nāves kļūst par tās daļiņu.
Ēģiptiešiem valdnieks skaitījās nevis cilvēks,pat ne dievcilvēks,bet dievs.
3.Mākslas pasaule.
Visievērojamākie senās Ēgiptes celtniecības pieminēkļi, kuri saglabājušies līdz mūsdienām, ir faraonu apbedīšanas vietas – piramīdas.Faraona Heopsa mūža mājoklis sasniedz 146m augstumu un katra pamata mala ir ap 230m gara.Heopsa piramīda tika būvēta apmēram 30 gadus. Netālu no Heopsa piramīdas atrodas arī faraonu Hefrena un Mikerina atdusas vietas. Šīs piramīdas ir vislielākās Ēģiptes valdnieku kapenes , kuras būvētas vairāk nekā pirms 4-iem gadu tūkstošiem.
Jaunās valsts laikmetā valdnieku kapenes izcirta klintīs. Piramīdas, kapenes un tempļu drupas vēl šodien stāsta par seno Ēģiptes celtnieku prasmi , zināšanām , skaistuma izjūtu.
Ar celtniecību cieši saistīta bija māksla – tēlniecība un glezniecība. Senie tēlnieki no milzīgiem akmens bluķiem izkala dievu un valdnieku atveidus – statujas. Pie piramīdām bieži novietoja īpatnējas statujas – sfinksas.Sfinksām bija lauvas ķermenis un cilvēka galva.
Piramīdas un kapenes tika izrotātas arī ar dažādiem gleznojumiem un zīmējumiem. Senie mākslinieki attēloja dažādas ainas no aizgājēja dzīves. No šiem sienu gleznojumiem vēsturnieki varēja uzzināt par seno ēģiptiešu dzīves veidu, apģērbu, darba rīkiem un ieročiem.
4. Zinātnes un tehnikas sasniegumi.
Zinātņu centri Ēģiptē bija tempļi. Daudzas zinātniskās atziņas tika turētas slepenībā,daudzām bija kāda īpaša sakrāla nozīme.
Zinātniskas kultūras līmenis Ēģiptē bija ļoti augsts.
Nepieciešamība ierīkot apūdeņošanas sistēmas ,noteikt Nīlas palu sākumu ,tāpat arī piramīdu būve , tirdzniecība veicināja matemātikas zinātnes attīstību.Matemātika bija augstā līmenī. Priesteriem bija labas zināšanas ģeometrijā.Par to liecina irigācijas sistēmas izveide un piramīdu celtniecība.
Zināšanas ķīmijā ēģiptieši demonstrēja mumificēšanas procesā.Tās bija nepieciešamas arī stikla ražošanā un apstrādē , kā arī ādu apstrādē un dziju krāsošanā.
Ēģiptes priesteriem bija ļoti precīzas zināšanas astronomijā .Viņiem jau Vidējās valsts laikā bija precīzi sastādīta zvaigžņu karte.
Augstā attīstības līmenī bija arī medicīna. Mirušo cilvēku ķermeņu balzamēšana deva iespēju sīki iepazīties ar tā uzbūvi , tādēļ varēja veikt ķirurģiskas operācijas. Veiksmīgi ārstniecībā tika lietots tā sauktais
„maganētisms”jeb,kā tagad šo paņēmienu sauc, - hipnoze.
Ptolemaja laikā izveidoja modernāku ūdens padeves sistēmu , pilnveidoja Aleksandrijas ostas ceļu,uzcēla bāku , ko uzskatīja par vienu no pasaules brīnumiem.
Jaunās valsts laikā (1567. – 1075.g.p.m.ē.)
Pilnveidoja metāla apstrādi un ieviesa dažādas tehniskās novitātes .Sāka lietot šadufus ,ar roku vadāmas ūdenssmeļamās ierīces ,līdzīgas akas svirām.Uzlaboja arī arkla modeli.Sāka veidot austuves vilnas apstrādei.Apgūst stikla ražošanu.
5.Izglītība.
Ēģiptē valsts ierēdņu sagatavošanai bija izveidotas skolas, kuras atradās valsts apgādībā . Skolās mācījās galvenokārt turīgo vecāku bērni, bet lasītprasmi varēja apgūt arī vienkāršo zemkopju bērni.Lielākā daļa senās Ēģiptes iedzīvotāju prata lasīt, rakstītpratēju gan bija ievērojami mazāk.
6.Valsts pārvalde un likumdošana.
Senās Ēģiptes valsts vēsturiskie laikmeti:
Ap3100. – 2600.g.p.m.ē.- Agrīnas valsts periods.
Ap 2600. – 2200.g.p.m.ē.-Senā valsts
Ap2200.-2000.g.p.m.ē.- I pārejas periods
Ap 2000.- 1785.g.p.m.ē.-Vidējā valsts
1785.- 1567.g.p.m.ē.- II pārejas periods
1567.- 1075.g.p.m.ē.- Jaunā valsts
Līdz 332.g.p.m.ē.- Vēlīnais periods
Ēģipti var uzskatīt par vecāko valsti pasaulē :tā bija pirmā , kuras teritorijā vissenāk izveidojās vienota valsts , kura pastāv vēl mūsdienās. Senās valsts periods raksturīgs ar neierobežotu faraonu varu un milzīgu valdnieku kapeņu – piramīdu būvi.
Pirmajā pārejas periodā sākās valsts decentralizācijas process.Valstī radās daudzas sīkas , relatīvi patstāvīgas valstiņas(nomi).
Vidējas valsts perioda dinastijas prata atrast kopīgu valodu ar vidusšķiru, ierēdņiem, amatniekiem, tirgotājiem, zemniekiem.Šāda savienība ierobežoja augstmaņu varu un radīja noteikumus valsts uzplaukumam.
Otrs pārejas periods sākas ar haosu valstī, kas ilga gandrīz 200 gadu. Nestabilitātes pamats bija augstmaņu sacelšanās pret centralizēto varu.
Jaunās valsts periodu dažreiz sauc arī par – Impērijas periodu. Šajā laikā galvenokārt notika iekarojumu kari, lai paplašinātu valsts teritoriju. Tika pakļauta Sīrija, un faraonu ietekmes robežas pletās no Eifratas līdz Nīlai.
Vēlākās valsts periodā notika Ēģiptes valsts sabrukums. 332.g.p.m.ē. Aleksandrs Lielais iekaro Ēģipti.Ēģiptē sākas hellēnisma periods.
Seno Tuvo Austrumu cilvēks dzīvoja pasaulē,kur debesis – dievu pasaule,zeme- cilvēku pasaule bija nesaraujami un pastāvīgi savstarpēji saistīti.It visur Senajos Tuvajos Austrumos dievi izvirzīja lielas prasības pret cilvēka īpašumu. Par to liecina tempļa desmitā tiesa.
Gan Ēģiptes piramīdas ,gan Divupes zikurāti būvētas ,lai demonstrētu valdnieka varenību un iemūžinātu viņa piemiņu.
Ēģiptiešu un Divupiešu rakstītie teksti un mākslas piemiņekļi liecina,ka valdnieks senajos Tuvajos Austrumos tika uzskatīti par dievu pasaules ieceltu pārstāvi cilvēku pasaulē.Tā laika sabiedrības apziņā valdnieks bija visas valsts personificējums,valsts –tas bija valdnieks un arī pretēji.Valdnieka vara pār visiem tās pārstāvjiem – gan nabagajiem,gan bagātajiem,gan zemniekiem,gan ierēdņiem,kā arī augstmaņiem un pat valdnieka galma locekļiem – faktiski bija neierobežota.Viņa rokās atradās visa augstākā vara:tiesa,likumdošana, izpildvara, reliģiskā vara u.c. Lai vienpersoniski spētu pārzināt visas valsts dzīvi un pārvaldīt to bija nepieciešams liels valsts pārvaldes aparāts jeb birokrātija.Vēsturnieki reizēm šāda veida valsts pārvaldi dēvē par – Austrumu despotiju.
Valdnieks bija „ atkarīgs no dieviem”un viņam obligati bija jāpakļaujas neskaitāmiem rituāliem un pat reliģiska rakstura aizliegumiem.
Diennakts laika mērīšanai jau ap 2.gadu tūkstoti p.m.ē. gan ēģiptieši , gan šumeri izgudroja ūdens un saules pulksteni.
…
