Viens no redzamākajiem neofreidisma pārstāvjiem ir amerikāņu psihologs un sociologs Ē. Fromms (Fromm, 1900—1980), kurš uzskatījis sevi par klasiskās filosofijas un ētikas humānistisko tradīciju turpinātāju, izvirzot priekšplānā sabiedrības un cilvēka personības morālās pilnveidošanas uzdevumus. Viņam raksturīga asa un bezkompromisa sabiedrības aktuālo politisko un psiholoģisko jautājumu nostādne, bažas par cilvēka stāvokli mūsdienu pasaulē, tā dabas un garīgās pasaules kropļošanu, patieso cilvēcisko tieksmju apspiešanu.
Fromma sociālā filosofija ir mūsdienu buržuāziskās sabiedrības liberālo un demokrātisko slāņu ideoloģija, kuri apzinās pārmaiņu nepieciešamību un kuriem raksturīgs ass sociālais kriticisms. Viņa dotā mūsdienu kultūras kritika saistīta ar masveida konformisma, politikas apātijas, sociālo psihožu cēloņu meklēšanu. Fromms ne tikai asi kritizē Rietumu kultūras slimīgo stāvokli, bet arī piedāvā garīgu politikas atjaunošanas programmu, kuru nosauc par jaunu "humānistisku utopiju".
Fromms norāda, ka problēmas, kas saistītas ar cilvēka situāciju 20. gadsimtā, jau pagājušā gadsimta otrajā pusē sāka risināt F. Nīče, K. Markss un Z. Freids, atsakoties no nepamatota iepriekšējo laiku optimisma. Savos pētījumos Fromms mēģina sintezēt marksismu un freidismu, kas dotu iespēju daudz dziļāk saprast cilvēka dabu. "Es centos saskatīt to patiesību, kas saglabājas Freida mācībā, un uzstāties pret tām viņa tēzēm, kuras ir jāpārskata. Es centos to pašu izdarīt arī attiecībā pret Marksu.
Kādas tad ir galvenās Fromma koncepcijas iezīmes, mērķi un uzdevumi?
Cilvēkam, norāda Fromms, līdzas tīri dzīvnieciskām vajadzībām (tādām kā izsalkums, slāpes, miegs, seksuālā apmierinātība u.c.) veidojas arī tikai viņam raksturīga vajadzību sistēma: tieksme uz identitāti, pašaizliedzība, nepieciešamība saistīties ar citiem cilvēkiem un atrast savas "saknes" pasaulē u.c., kuru apmierināšana garantē sabiedrības garīgo veselību.…
