Sociālajā psiholoģija izmanto jēdzienu „atribūcija”. Atribūcijas teorijas radītājs ir Fricis Haiders. „Atribūcija ir secinājumu izdarīšana par cilvēka uzvedības cēloņiem un viņa sociālajām attieksmēm, iekšējo vai ārējo rīcības cēloņu piedēvēšana viņa uzvedībai. Visbiežāk atribūcija ir vērojama tad, kad cilvēki saskaras ar kaut ko jaunu, negaidītu. Atribūcija palīdz paredzēt un kontrolēt notikumus, nosaka cilvēku jūtas, ievirzes un uzvedību.”
Pastāv arī atribūcijas kļūdas, un viena no galvenajām kļūdām ir „indivīda tieksme nenovērtēt situatīvo faktoru nozīmi un pārspīlēt personisko faktoru nozīmi cilvēka uzvedībā.” Šādu apzīmējumu reiz ieviesa amerikāņu psihologs Lī Ross. Ir arī ļaunprātīgas atribūcijas kļūdas – „cilvēki ar pastiprinātu aizdomīgumu tiecas saskatīt citu cilvēku uzvedībā ļaunprātīgums nodomus.”
Kā zināms, ir gan verbālā, gan neverbālā komunikācija. Jāpiemin, ka neverbālā komunikācijas sistēma ir nozīmīgākā informācijas „nesēja”. Pie neverbālās saskarsmes līdzekļiem pieder vairākas informatīvās sistēmas, kas ir savstarpēji saistītas – ķermeņa valoda; runas ekspresija; vizuālais kontakts; saskarsmes laika un telpas strukturizēšana, noteiktā veidā organizējot savu uzvedību; emocionālais kontakts.
Saskarsmē bieži vien izmanto arī komunikatīvos žestus: sānis izvērstas rokas (izbrīns); rokas piespiešana pie krūtīm (pateicība); pie lūpām pielikts pirksts (brīdinājums); mājiens ar galvu (apliecinājums); galvas pagrozīšana (aizliegums); apģērba sakārtošana un līdzīgas mērķtiecīgas roku kustības (pašcieņas izpausme). Reizēm komunikatīvie žesti var negatīvi ietekmēt saskarsmi, tāpēc vajag atcerēties, ka „komunikatīvo žestu daudzums sarunā ir stingri jākontrolē – pārāk daudz žestu izraisa negatīvu partnera reakciju, pārāk maz žestikulācijas diapazons liecina par pasivitāti un intereses trūkumu.”
…
