"Kliedzienā" persona jeb autors pats ir vienīgais, kuru skar panika. Pāris, kas redzams vienkārši ejot pār tiltu ir pilnīgi ikdienišķs un uzmanību nepiesaistošs. Ja no darba izdzēstu cilvēku, kas kliedz, glezna būtu parasta krāsaina reālās dzīves ainava. Taču, ja izdzēstu apkārt esošo reālo ainavu un atstātu tikai kliedzošo cilvēku, arī rastos apmulsums, jo darbā atrastos tikai parasts cilvēks ar šausmu pilnu izteiksmi. Nebūtu nekādu pieturas punktu, kā saprast vēstījumu. Tieši šī ainavas un personāža sintēze ir atslēgvārdi, lai saprastu idejas nozīmi "Kliedzienā". Cilvēks nekliedz tāpat vien, cilvēks nebaidās un nav šausmās tāpat vien. Tā ir situācija, kas skar tikai viena cilvēka dzīvi (vientulības tēma), viena cilvēka iekšējo pasauli, jo apkārtne paliek nemainīga. Tilts un pāris, kurš pastaigājas saulrietā, upe, kas plūst zem tilta, tas saglabā mieru citu cilvēku pasaulē, bet cilvēkam, kas kliedz tā ir trauksme. Viņš to spēj izteikt tikai ar kliedzienu, kaut gan zem tā slēpjas šausmas, fobija un bailes.
Ņemot vērā, ka Munks visu dzīvi ir baidījies no mentālām un psihiskām slimībām, šīs bailes neļauj viņam dzīvot parasta cilvēka dzīvi. Iespējams, ir jābūt mazliet trakam, lai varētu radīt kaut ko neaizmirstamu. Edvards Munks nebija dzīves luteklis, taču cilvēks ir atstājis neaizvietojamu mantojumu pasaulei, par ko viņu godinās un atcerēsies.
…