Edvards Grīgs

Grīgs sevi uzskatīja par romantiķi, sava laika bērnu. Lai arī Ibsens un Bjērnsons 1880. gadu beigās pievērsās reālismam, Grīgs uzskatīja, ka savas romantiskās dabas apspiešana no viņa puses būtu vājuma un gļēvuma izpausme. Kā jau visi romantiķi, arī Grīgs bija mistiķis. Viņš meklēja skaistumu – skaistumu dabā un skaistumu patiesībā. Par pamatu ņemot savu vācisko, Šūmanisko skološanu un savu skatījumu par to, kā uzgleznot Norvēģijas dabas ainavas savā mūzikā, viņa mistikas paleti veidoja norvēģu tautas mūzikā apslēptā harmonija. Tas veidoja veselu sapņu pasauli, kurā viņš mēģināja rast norvēģu identitāti. Viņš apgalvoja, ka starp viņa radīto mūzikas harmoniju un norvēģu tautas mūzikas tradīciju pastāv mistiska saikne. Tumšajās norvēģu tautas mūzikas dzelmēs viņš “netīšām” atklāja neatklātas harmonisku iespēju bagātības. Grīgam izdevās radīt pilnīgi jaunu, harmonisku perspektīvu, kas ļoti ilgi bija unikāla uz Eiropas mūzikas skatuves un uz kuras jau vēlāk Debisī un Bartoka balstīja savus darbus.…