Eduards Veidenbaums savā dzejā izteicās drosmīgi, neko neslēpa , iespējams viņa dzejas stils bija pat pārāk atklāts tam laikam. Viņš rakstīja to , ko tiešām juta, tieši tādēļ viņa dzejoļos novērojamas daudzas pretrunas. Vienā no saviem dzejoļiem viņš teicis: „Tā runā filozofs-pesimists ...”, toties kādā citā dzejolī viņš min: „Īsts filozofs nav pesimists...”
Veidenbauma dzejoļos dominē ironija. Katrā no dzejoļiem saskatāma ironija , kas vērsta pret pasauli vai pret sevi. Dzejnieks bieži nosodīja sevi un to, ka viņam ir lemts tāds liktenis.
„Domāju es domas dziļas.
Kādēļ laime mani nīd;
Viss, ko daru, viss man viņas,
Visās vietās kāja slīd.”
Gandrīz katrā no dzejoļiem tikusi iekļauta nāve , jo dzejnieks apzinājies, ka nāves sega drīz gulsies arī par viņu. …