Pašportrets starp pulksteni un gultu (Between the Clock and Bed) 1940-1942
Šis darbs ir tapis ļoti neilgu laiku pirms E. Munka nāves, tas ir viens no iemesliem, kādēļ šis darbs ir tik unikāls, jo reti, kad mākslinieks ir spējis redzēt savas vecumdienas ar tik lielu precizitāti un patiesumu.
Glezna ne tikai parāda Munku kādā konkrētā laikā un vecumā, bet kalpo kā autobiogrāfisks attēlojums viņa dzīvei un nāvei. Fonā, caur pavērtajām dubultdurvīm ir redzama istaba – pilna ar E. Munka mākslas darbiem, kas simbolizē viņa mūžā paveikto un sasniegto. Aiz nākamās istabas seko vēl vienas pavērtas durvis, kurās redzama vēl tālāka pagātnes aina, iespējams, kā blāva bērnības laika atmiņa. Mākslinieks pats, muguru pagriezis, stāv pretī nākotnei jeb gaida savu aiziešanu ar bezkaislīgu sejas izteiksmi. Nāves gaidas simbolizē gulta, kura ir telpā ir novietota viņa priekšā. Gulta ir novietota šķērsām un saīsināta līdz ar darba malu, kā arī ‘saplacināta’ divdimensionālā atveidojumā. Nāves laiks ir bezgalīgs, ko simbolizē pulksteņa izplūdusī ciparnīca. Tā kā pulkstenis ir novietots aiz Munka muguras, tas simbolizē to, ka pagātne (aizmugurē esošās telpas) un laiks ir relatīvs, viņam nu jau nenozīmīgs.
…