E. Virzas dzejoļu krājuma "Biķeris" analīze

Dzejoļu krājums “Biķeris” (1907) ir mūsdienu autora Edvarta Virzas pirmais dzejoļu krājums. Tā žanrs ir dzeja. Krājumā paustas idejas par vientulību, kaislībām un cilvēka cīņu starp prātu un iegribām. Liriskais varonis grimst atmiņās, tātad darbība pārsvarā norisinās pagātnē.
Krājums ir sadalīts 4 nodaļās. Pirmajā no tām autors pauž liriskā varoņa ilgas pēc sievietes, tās ķermeņa (“Deg manas lūpas, un miesa kvēlo un kaist.../ Kamdēļ jūs negribiet mani pie viņas laist?”) un dvēseles vientulību: “Šī nakts ir tik liela un es viens pats”. Otrajā atklāj, kādu postu var nodarīt dziļas ilgas un pārlieku liela iegremdēšanās sapņu un ideālu pasaulē: ” Bet smaidus sejā man vairs neredzēja”. Nākošajā sāk pieņemt šīs vēlmes un sajūtas, neuztverot tās kā noziegumu, kā arī atklāj sievietes nozīmi pasaules kārtībā: “Tu zemei sēju lauks, tu dzīvību nesi”. Savukārt, pēdējā tiek meklētas atbildes, kas patiešām ir grēks, kas cilvēcīgs: “Es nezinu, kur sākas netikums”.…