Vēl nekad iepriekšējos laikos mākslai nebija ierādīta tik svarīga vieta privātajā un sabiedriskajā dzīvē. Māksla burtiski caurauda renesanses kultūru, tēlainība dominēja domāšanā un radošajā darbībā, politikā un ikdienas saimnieciskajā darbībā, karā un diplomātijā. Šī jaunā laikmeta un pasaules uztveres vēstnesis bija Džoto di Bondone (ap 1267. - 1337.). Džoto daiļrade liek pamatus renesanses mākslai. Viņa darbos gan daudz kas saistīts ar viduslaiku formām, telpas un apjoma atveidojumā viņš nepamatojās uz precīzām zināšanām. Tomēr mērķtiecība, ar kādu Džoto sāka veidot jaunos tēlus, drosmīgā atsacīšanās no viduslaiku mākslas pamatprincipiem padara viņu par reālisma pamatlicēju Eiropā.
Bizantiešu māksla, par spīti zināmam sastingumam, bija saglabājusi vairāk hellēnisma glezniecības atklājumu nekā viduslaiku glezniecība Rietumos. Daudzus no šiem atklājumiem gan apslēpa bizantiešu gleznu stīvais svinīgums, tomēr sejas šajās gleznās jau modelētas gaismēnās, un perspektīvas principu izpratni apliecina dažādu detaļu, kā troņa vai kājsoliņa, atveide.Izkopjot šīs metodes un laužot bizantiešu konservatīvismu, kādam ģēnijam varēja izdoties pārņemt gotikas skulptūru dzīvīgumu arī glezniecībā. Šo ģēniju itāļu māksla atrada daudzpusīgajā Džoto personībā, kurš bija gan gleznotājs, gan tēlnieks, gan arhitekts. Pēc viņa projekta uzcelts arī Florences katedrāles zvanu tornis - slavenā kampanilla.
…