Manuprāt, drošība ir ārkārtīgi svarīga bērna emocionālajai un sociālajai attīstībai. Ja bērns jūtas droši, viņš var brīvi doties pētīt pasauli un izzināt to. Ir svarīgi, lai bērnībā bērnam izveidotos sajūta, ka pasaule ir droša, ka uz to var paļauties, kā arī – ka vecāki nepieciešamības brīdī ir pieejami. Vecāki kalpo kā „drošā osta”, kur ik pa brīdim atgriezties, lai saņemtu jaunu stimulu doties pasaules izzināšanā. Šo iekšējo drošības izjūtu Džons Boulbijs apzīmējis kā „drošo pamatu”, ko bērns bērnībā var saņemt no saviem vecākiem, un kas nodrošina „drošas piesaistes” veidošanos. Bērnībā drošību vislabāk var iegūt caur fizisko kontaktu, tāpēc arī māte, mierinot raudošu bērnu, paņem to klēpī, pieglauž sev klāt un samīļo. Katrs bērns, kurš jūt, ka vecāku pasaulē ir ieņēmis svarīgu vietu, vieglāk atradīs savu vietu pasaulē. Pateicoties drošās pieķeršanās modelim, cilvēks spēj droši iepazīt pasauli, dažādās situācijās rast risinājumu, veidot tuvas attiecības ar citiem cilvēkiem. Bērnam ir vajadzības, un viņš par tām signalizē vecākiem. Vecākiem ir jāsaprot sava bērna neapmierinātības iemesls un jārīkojas. Vecākiem jāmācās pazīt savu bērnu. Prasme nolasīt pārmaiņas bērna uzvedībā ir ļoti svarīga. Šī prasme ir cieši saistīta ar spēju saprast pašiem sevi un savas emocijas. Svarīgi, lai vecāku izturēšanās pret bērnu būtu konsekventa, t.i., vecāki būtu gādīgi, atsaucīgi, paustu savu mīlestību un apmierinātu bērniņa vajadzības visu laiku. Protams, ka atkarībā no situācijas tas ne vienmēr ir iespējams, tomēr kopumā attieksmei pret bērnu būtu jābūt šādai. Šajā agrīnajā periodā bērns mācās uzticēties vai neuzticēties, justies droši vai baidīties, justies mīlēts vai nemīlēts. Ja vecāki saprot sava bērna vajadzības un uz tām reaģē, bērns saprot, ka pasaule ir droša vide, jo ar savu attieksmi vecāki vistiešākajā veidā reprezentē pasauli. …
