Viens no politikas teorijas attīstības pamatelementiem ir saistīts ar taisnīgumu, taisnīguma principu, un par to visvairāk runā Dž. Rolss, kas izstrādājis Taisnīguma teoriju. Tiesa gan, taisnīguma princips kā visur citur, tā arī politikas teorijas ietvaros ir visai problemātisks, jo neviena no sistemātiskām politiskajām idejām nespēj izvairīties no šīs diskusijas, neatkarīgi no tā, vai autora intereses ir no vērtībām neatkarīga konceptuāla analīze vai tās ir likumu, politiku un institūciju novērtēšana, vēl jo vairāk, ja nereti tiek apvienotas abas puses. Ikviens politikas teorētiķis ir saskāries ar šo taisnīguma koncepta problēmu, un laika gaitā ir attīstījušās vairāki „taisnīgi” valsts ideāli. Taču šī koncepcija vēl joprojām nav līdz galam attīstīta.1
Pēdējo gadu laikā taisnīguma jēdziena problēma ir saasinājusies līdz ar sociālā taisnīguma kā morālās un politiskās vērtības dominanci. Kopš Otrā pasaules kara progresīvie sociālie teorētiķi atsvešinājās no Marksisma un guva daudz rezultatīvākus panākumus sociālajās zinātnēs, un attaisnoja radikālo sociālo un ekonomisko politiku, izmantojot sociālā taisnīgumu Rietumu liberāli demokrātisko vērtību sistēmas ietveros. Līdz ar to taisnīguma jēdziens tika saistīts ar tādam problēmām kā labumu un ienākumu sadali, izmantojot tādus kritērijus kā sodi, nopelni un vajadzības, vienlīdzība. Šajā ziņā taisnīguma principus attīstīja B.Berijs.2
Mūsdienu vadošās domas ietvaros sociālais taisnīgums tiek saistīts ar labklājības izjūtu, to, kas tradicionāli tiek saistīts ar tiesībām un pienākumiem, rīkojoties taisnīgi. Taisnīguma jēdziens tiek saistīts ar jautājumiem, kuram kas pienākas un kāpēc. Ja viss notiktu taisnīgi, tad šādiem jautājumiem nebūtu jārodas. Taču uz šiem jautājumiem atbildot, politikas teorētiķi ir radījuši vairākas atbildes, kas svarīgas gan sociālajā, gan politiskajā teorijā, un tās variē starp procedurālo taisnīgumu un sociālo taisnīgumu.3
…
