Dzīvnieku valsts sitēma – to iedala sīkakās grupās: tips – klase – kārta – dzimta – ģints – suga. Pamattaksons ir suga (species): Populāciju kopums, kas spēj krustoties un radīt auglīgus pēcnācējus, apdzīvo noteiktu teritoriju, kopīgas morfo-fizioloģiskās pazīmes, līdzīga atbildes reakcija uz dažādiem ārējās vides faktoriem, praktiski neveido hibrīdās formas.
Dzīvnieku valsts dalās 2 apakšvalstīs vienšūņos un daudzšūņos. Vienšūņi dalās tipos: sarkodīnvicaiņi (Sarcomastigophora), sporaiņi (Sporozoa), skropstaiņi (Ciliophora). Daudzšūņi dalās tipos: plakozoji (Placozoa), sūkļi (Spongia), zardobumaiņi (Coelenterata), plakantārpi (Plathelmintes), veltņtārpi (Nemathelminthes), posmtārpi (Annelida), gliemji (Mollusca), posmkāji (Arthropoda), adatādaiņi (Echinodermata), hordaiņi (Chordata).
Pasuga - atšķiras no citām pasugām ar kādu morfoloģisku pazīmi un bieži ir ģeogrāfiski nodalītas.
Populācija – vienas sugas īpatņu grupa, kas apdzīvo noteiktu teritoriju un nedaudz atšķiras no citām populācijām.
Areāls - vieta, kur suga dzīvo dabiskos apstākļos (izplatības areāls).
Endēmisms – īpatņu sastopamība tikai vienā teritorijā tās izolētības dēļ. Teritorijas unikāli apdzīvotāji. Relatīvs jēdziens, parāda teritorijas izolētības ilgumu, klimata stabilitāti.
Dispersija – dzīvnieku izplatīšanās. Aktīvā mugurkaulniekiem, kuri paši spēj pārvietoties uz jaunām vietām. Pasīvā bezmugurkaulniekiem ierobežotas iespējas pašiem pārvietoties, tādēļ izmanto aģentus: gaisa plūsmām, putniem, ūdeni.
Izcelšanās, diferenciācijas centri – izplatīšanās centri, vieta, kur radusies šī liela daudzveidība. Katra suga sākusi savu izplatīšanos no kādas noteiktas vietas – pirmareāla jeb izcelš centra. Indeszalkšu izcelšanās centrs ir Austrālija, uz to norāda arī lielakā daudzveidība, bet papagaiļu lielākā daudzveidība ir D-Amerikā, bet cēlušies Jaungvinejā (diferenciācija). Putniem pirmareālu nosaka pēc to migrācijas vietām.
Autohtonas sugas – tās, kas mīt savā pirmareālā. Arī senas kādas vietas padzīvotāji (aborigēni).
Alohtonas sugas – svešcilmes dzīvnieki, kas ir ienācēji kādā vietā, attālinājušies no pirmareāla.
Aklimatizācija – jo ekoloģiski valentāks, jo labāk piemērojas apstākļiem (lapsa).
Reaklimatizācija – dzīvnieku atkal ieviešana teritorijā, kur tie jau kādreiz mituši (bebrs).
Introdukcija – dzīvnieku pārvietošanās uz jaunām dzīves vietām ārpus to dabiskā areāla. Dab apzinātā introdukc – jenots, bizamžurka. Neapzin – Eiropas ūdele, Ķīnas krabis.
Relikti – mūsdienu recenti organismi, kas maz izmainītā veidā, saglabājušies no kāda iepriekšējā ģeoloģiskā laikmeta. Baltais zaķis.
Vienšūņi – zemākie dzīvnieki. Var saturēt un nesaturēt hlorofilu. Atklāja Van Lēvenhuks 1674.g. Spēja iecistēties nelabvēlīgos apstākļos. Visas dzīvības izpausmes sakopotas vienā šūnā. Var izraisīt saslimšanu, dzīvo ūdenī un augsnes ūdenī. Vairojas mitotiski daloties.
1.Sarkodīnvicaiņi (Sarcomastigophora) – vienšūņu tips. Iedala apakštipus: sarkodīnas un vicaiņi. Ar pulsējošās vakuolas palīdzību izlīdzina spiedienu ar ārējo vidi, ēdamo aptver un ieslēdz kā vakuolu (fagocitoze). Sarkodīnām pieder kailamēbas jeb mainīga amēba (Amoeba proteus), kas pārvietojas ar pseidopodijām jeb mājkājiņām. Otra dzimta ir Čaulamēbas jeb foramenīferas, to čaulas satur CaCO3 kaļķi. Vicaiņi satur hlorofilu. Parazīti un izplata slimības, kā Rodēzijas tripanosoma (Trypanosoma rhodesiense) Āfrikas miega slimību. Leišmaniozes izraisītāji Leishmania, trihomonozes izraisītāji Trihomonas. Trihomonas vaginalis ir nozīme pašattīrīšanās procesā, var spriest par piesārņojumu ūdenī. …
