Pamanāmas dzejolī ir arī stila figūras: inversija – „kāzu pušķis putekļainais” (stilistiski pareizi būtu „putekļainais kāzu pušķis”; tīši mainot vārdu kārtību, autors ir panācis, ka lasītājs vispirms uzmanību vērš uz kāzu pušķi, kurš tikai pēc tam izrādās ir putekļainais); anafora – otrajā pantā abu rindu sākumi ir vienādi ļauj – ļauj (akcentē, arī uzskaita, ko tad īsti dot šī „skurbā apziņa”, arī rada muzikalitāti); divkāršojums – „ tavam, tavam plecam” (iezīmē robežas, līdz kurām ir ļauts izplēsties); iespraudums – „Viņš ir pagalam – pušķis” (paradoksāls apgalvojums, jo sākumā lasītājam šķiet, ka pagalam ir „viņš”, kāda dzīva būtne); iespraudums – „Viņš vēl dzīvs – tur, tajā vasariņā” (nosauc vietu (laiku), kur „Viņš vēl dzīvs”, kur vēl eksistē mīlestība).
No idejiskā viedokļa raugoties, dzejolis atveido laulības dzīvi, kas kļuvusi par rutīnu. Vairs nav kādreizējo mīlas čukstu, tā vietā ir nācis auksta klusēšana. Lirikas „es” apzinās šo dramatisko situāciju, viņš/viņa nojauš, ka mīlas liesmas vēl nav nodzisušas, tādēļ notiek kavēšanās atmiņās „vasariņā”, kad viss vēl bija labi. Lirikas „es” cer, ka kādreiz tā būs atkal.
Dzejoļa galvenais jeb makrotēls neapšaubāmi ir lirikas „es”, kas jūtas nomākts par ikdienas rutīnā ieslīgušo laulības dzīvi. Šīs izjūtas pastiprina arī mikrotēli: kāzu pušķis putekļainais (kas simbolizē izdzisušo mīlas kvēli), čuksti (mīlas apliecinājumi).
Pēc G. Pospelova lirikas dalījuma K. Elsberga dzejolis „Čukstu gaitas 2” pieskaitāms pie meditatīvi tēlojošās lirikas. Jo autors savā darbā, izmantojot spilgtus mākslinieciski tēlainās izteiksmes līdzekļus, pauž lirikas „es” jūtas, pārdzīvojumus.
…
