Džainisma reliģija radās Indijā 7.-5. gs. p.m.ē., taču daudzi džainisti savu ticību uzskata par mūžīgu un periodiski atjaunotu. Džainisti ir sekotāji džinam jeb uzvarētājam, vienam no daudzajiem reliģiskajiem varoņiem, kuri ir atmetuši visas pasaulīgās rūpes un sasnieguši augstāko zināšanu līmeni. Džinas, kurus dēvē arī par tīrthankarām, māca saviem sekotājiem, kā sniegt atbrīvošanos no reinkarnāciju cikla un iegūt Trīs dārgumus-pareizas zināšanas, ticību un izturēšanos. Pareizi izturēties nozīmē atteikties no vardarbības, alkatības un viltības, ievērot šķīstību un vairākus zvērestus.
Džainisms ir reliģija, kurai ir aptuveni 3 miljoni sekotāju, gandrīz visi dzīvo Indijā, taču tā spēks un ietekme ir salīdzinoši lielāki nekā piekritēju skaits un izplatība. Mūsdienu pasaule šo ietekmi saskatīja Mahatamas Gandija personā, kurš pats nebūdams džainists, ievēroja šīs reliģijas galveno prasību- nevardarbību pret dzīvām būtnēm jeb ahimsu.
Reliģijas sekotāji atsakās no ērtībām, ko sniedz modernizācija.
Džainisti savu vārdu aizguvuši no sanskrita apzīmējuma vārdiem „brasla darinātāji”- „džinas” , tas nozīmē „uzvarētāji”.
Džainisti uzskata, ka realitāti raksturo mainība un nepastāvība. Saskaņā ar džainistu anekantavadas filozofiju nav vienas atsevišķas realitātes un uz patiesību ved daudzi ceļi. Šo priekšstatu ilustrē nostāsts par grupu aklu vīru, kuri pieskaras zilonim: viens piekaras snuķim un domā, ka tā ir čūska, cits satver asti un uzskata, to par virvi.…
