Drošība ir viena no svarīgākajām problēmām un arī mērķiem jebkura cilvēka dzīvē, līdz ar to tā ir arī viena no ievērojamākajām problēmām visas cilvēces apmēros visā tās vēsturē. Tā kā indivīds ir arī valsts un visas starptautiskās sistēmas pamatā, tad drošība kļūst arī par nozīmīgāko konceptu arī nacionālā un starptautiskā līmenī. Šajā ziņā var saskatīti līdzību ar indivīdiem- visā valstu pastāvēšanas vēsturē katru valsti ir apdraudējusi citu valstu pastāvēšana.1 Tā kā drošība līdz ar to izvirzās par vienu no galvenajiem jautājumiem valstu savstarpējās attiecībās un mijiedarbībā, tad skaidri noprotams, ka drošības koncepts būtībā ir starptautisko attiecību pamatā.
Dažādos laikos gan nacionālās drošības nozīme un raksturs var izteikti atšķirties- ir periodi, kad tā īpaši saasinās, bet citreiz tā ievirzās saspīlējuma mazināšanās un pieaugošas sadarbības fāzē, kas nozīmē vien to, ka drošības jautājumi ir mainīgi un nepastāvīgi, kas reizēm rada pat papildus problēmas to konstatēšanā un risināšanā. Neskatoties uz šīm svārstībām jau pati problēma kā tāda kopumā saglabājas, tāpat kā nedrošība un bailes, ko tā rada.2
Nacionālā drošība ir īpaši svarīga, jo valstis ietekmē daudzus apstākļus, kas nosaka drošību arī abos pārējos līmeņos. Tāpēc ir nepieciešams pilnībā izprast drošības konceptu, taču pēc veiktajiem pētījumiem nākas secināt, ka drošības koncepts ir nepietiekami un nepilnīgi izstrādāts, ka drošība kā tāda dažādu pētnieku un analītiķu darbos tiek apskatīta tikai kādā noteiktā šaurā nozīmē. Līdz 1980.g. bija izdots ļoti maz konceptuālu darbu par drošību un vēl joprojām nav atrodama vienota teorētiska nostādne. Lielākais sasniegums saistās vienīgi ar pētījumiem par drošības dilemmu, un visvairāk darbu tiek veikts tieši par šauru nacionālās drošības jomu.3
…