Draudzība- savstarpējo attiecību forma, kas dibināta uz interešu kopību un abpusējām simpātijām. Atšķirībā no lietišķām attiecībām, kur viens otru izmanto kā līdzekli kāda sava mērķa sasniegšanai, draudzībai piemīt pašvērtība, tā pati par sevi ir labums; draugi palīdz viens otram nesavtīgi: ‘’nevis pienākuma pēc, bet kā draugam.’’
Atšķirībā no tuvības, ko nosaka asinsradniecība, vai no biedriskuma, kur pie kāda kolektīva piederošos vieno grupālas solidaritātes saites, draudzība ir individuāli selektīva, un tā dibinās uz savstarpējām simpātijām.
Visbeidzot, atšķirībā no virspusīgām paziņattiecībām draudzība ir dzuļas un intīmas attiecības, kas balstītas ne tikai uz savstarpēju palīdzību, bet arī uz iekšēju tuvību, atklātību, uzticību, mīlestību.
Savdabīgu filozofisku rezumējumu par draudzību izdarījis Aristotelis, kurš ‘’Nīkomaha ētikā’’ pirmais devis viengabalainu draudzības teorijas aprakstu, formulēdams draudzību kā patstāvīgas, tikumiskās attiecības, kas atšķiras no citām sociālajām saitēm un emocionālajām pievilksmēm. Viņš aplūko draudzību kā ‘’specifiski cilvēcisku faktu, kura izskaidrojums un mērķis meklējams neatkarīgi no dabas likumiem un transcendētā Labuma, kas iziet ārpus empīriskās esamības ietvariem.’’ Citiem vārdiem sakot, Aristotelis analizē draudzību ne tikai no filozofiski ētiskā, bet arī no psiholoģiskā viedokļa.
Draudzība, uzskata Aristotelis, ir svarīgākās cilvēka jūtas. ‘’Draudzība ir pats nepieciešamākais dzīvē, jo neviens nevēlas sev dzīvi bez draugiem, pat ja viņam būtu visi pārējie labumi...’’…