Renesanses arhitekti sevišķi bija iecienījuši centrisko plānojumu. Viņi to uzskatīja par antīko tempļu pamatformu, kas asociējas ar dievišķumu, pilnību un vienotību. Taču formas tīrības ideāls bija pretrunā ar kulta prasībām un nepieciešamību dievnama telpā nošķirt altāra, garīdzniecības un draudzes zonu. Toties kristīgo mocekļu piemiņas svētnīcām bija citi funkcionāli uzdevumi, un tās varēja kļūt par antīkās pasaules pagānisko tempļu īstajām mantiniecēm. Tempietto paceļas Sv. Pētera mocīšanas vietā. Kapelas pieticīgajās formās iemiesojusies vēlās renesanses tieksme pēc klasiskas harmonijas un kārtības. Vienkārša kupola vainagoto centrālo cilindru jeb celli, kurā atrodas pati svētnīca, apņem kolonnu vainags - peristils. Celles augstums ir vienāds ar peristila rādiusu. Peristilu veido 16 toskāniešu kolonnas, kuru risinājumā stingri ievērotas klasiskās proporcijas. Harmoniskā proporciju sistēma, kurā katrs atsevišķs elements ir saskaņots ar veselumu, celtnei piešķir lakonisku viengabalainību.
Donato Bramante (1444-1514) ir dzimis Urbīno pilsētā Itālijā. Sākumā pievērsies glezniecībai. 1477. - 1499. g. darbojies Milānā.…