Intelekta teorijas
Intelekts ir spēju kopums, kas ļauj tikt galā ar mācību, profesionālajiem, vispārīgajiem eksistenciālajiem uzdevumiem.
Binē un Saimons (1905) izstrādāja testus, kuru mērķis bija nošķirt neattīstītos, speciālās skolās apmācāmos bērnus. Termens (1912, 1916) papildināja un uzlaboja šos testus pētot bērnus, tādā veidā ieguva vidējo intelektuālo vecumu, kā arī radīja pamatu intelektuālā koeficienta (IQ) aprēķiniem. Vēlāk tas tika pārbaudīts visā sabiedrībā.
Patlaban tiek izmantots struktūrmodelis, kuru izveidojis Gilfords (1956). Tas ietver trīs dimensijas: dziļuma dimensija – domāšanas operācijas (izziņa, atcerēšanas, diverģentā un koverģentā producēšana, novērtēšana); augstuma dimensija – domāšanas produkti (vienības, kategorijas, attieksme, sistēmas, transformācijas, implikācijas); plašuma dimensija – domāšanas saturs (tēlainie, simboliskie, semantiskie, uzvedības elements).
Meili (1955) atsevišķas primārās vajadzības sakausēja individuālā intelekta profilā, piemēram, radot testu sistēmu HAWIK.
Individuālā intelekta faktori jeb 8 dimensijas: verbālā izteiksme, jēdzieniskā loģika, praktiski tehniskās spējas, tehniskā iztēle, atmiņa, apkārtējās vides uztvere, ilgstamība, veiklība.
…
