Pie latviešu lasītājiem nonāk populārā krievu psihologa Ļeva Vigotska idejas, ko atspoguļo viņa pazīstamākais darbs “Domāšana un runa”, kas septiņās nodaļās mēģina atklāt bērna runas un domāšanas saistību. Šī grāmata ir kā asa kritika tādam populāram “krīzes laika” psihologam kā Ž. Piažē, kā arī jaunu un nepopulāru pētījumu analīze. Savu grāmatu Vigotskis sāk ar to, ka pamato, kādēļ un kādu metodi izvēlējies šim apjomīgajam pētījumam, kā rezultāts ir šī grāmata un beidz ar to, ka iezīmē jauna veida domāšanu attiecībā uz bērnu attīstību: bērna domāšanas attīstību, bērna runas attīstību, kā arī daudz dažādu citu iekšēju psihes procesu attīstību. Savas idejas viņš salīdzina ne tikai ar citu populāru psihologu idejām, bet smeļas vērtīgas domas no rakstniekiem un citu zinātņu pētniekiem.
***
Rakstot par savu pētījumu metodes izvēli, Vigotskis apskata problēmu – domāšanas un runas saistības pētīšanu. Viņš atgādina, ka psiholoģija, pētot bērna runu, izdalīja tās skaniskās, fonētiskās un semantiskās izpausmes, piebilstot, ka vārdu iekšējā nozīme, diemžēl, ir tikusi ļoti maz pētīta. Bērna runas vārdu nozīmes izpēte radīja atziņu, ka bērna doma ir autonoma un patstāvīga, un nav saistīta ar bērna valodas fonētisko aspektu. Vigotskis nonāca pie idejas, ka, lai varētu izpētīt, kas ir raksturīgs tieši vārdiskajai domāšanai, ir jāpielieto analīze, kas analizētu vārdu iekšējo uzbūvi un to nozīmi. …
