Domāšana un apziņa, tās vēsturiskie tipi un formas

Apziņu mēdz salīdzināt ar vaska dēlīti, kurā tiek ieskrāpēti burti. Līdzīgi kā vaskā apziņā nospiežas lietu attēli. Šādā izpratnē apziņa ir centieni iegūt lietu “nospiedumus jeb zīmes” un gatavība tos fiksēt. Apziņa gaida un saņem ierosmi no ārienes. Izziņas procesā cilvēks cenšas panākt, lai “lietas nospiedums” jeb ideālais tēls apziņā atbilstu pašai lietai, kas pastāv ārpus apziņas. Ja “nospiedums” sakrīt ar lietu, prātam atklājas patiesība. Šāds apziņas izpratnes modelis ilgstoši kalpo par p[amatu izzinās teorijai.
Kristietība apziņas izpratnē ienes savus akcentus – apziņa tiek aplūkota vispārējās garīgā pieredzes kontekstā. Lūgšana, grēksūdze pavērš apziņu no ārienes uz iekšieni, liek tai pievērsties vairāk pašam cilvēkam, nevis lietām. Filozofiskā aspektā tiek saprasta ļoti būtiska apzinās spēja – ne tikai gūt zināšanas par apkārtējo pasauli, bet atklāt cilvēka iekšējo pasauli, dvēseles pārdzīvojumus. Līdz ar kristietību iesakņojas priekšstats par pašapziņu kā apziņas spēju vērsties pašai pie sevis. Tādējādi apzinās izpaužas ne tikai kā izziņa, bet kā morāla norise, cilvēka eksistences raksturojums.
Mūsdienās vienu no veiksmīgākajām apzinās izpētes filozofiskām metodēm izstrādā fenomenoloģija. Fenomenoloģija atzīst, ka apziņa ir plūsma, kurā veidojas jēga. Apziņu raksturo intencionalitāte, t.i, vērtība uz priekšmetiskumu. Apziņa norit dzīves pasaules …