Aiz 1211. gadā izbūvētajiem nocietinājumiem, kuri gāja gar ieplaku (tagadējās Jaunielas rajonā), līdz pat Daugavai, 13. gs. sāka augt Rīgas priekšpilsēta, jeb t.s. jaunā pilsēta (civitas nova). 1211. gadā bīskaps Alberts Rīgas domkapitulam te piešķīra zemes gabalu jaunas Doma baznīcas un klostera celšanai. Būvdarbi ilga visu 13. gs. (mainījās pasūtītāju vēlmes un vajadzības, kā arī baznīcas stilistiskās uzbūves koncepcija). Turpmākajos gadsimtos grandiozā celtne vairākkārt, pēdējoreiz 20. gs. sākumā, tika pārbūvēta un paplašināta.
Rīgas Doms īpaši ievērojams ar to, ka tas ir vienīgais katedrāltipa baznīcas un domkapitula klostera komplekss Baltijā. Celtnes vecākā daļa ir altārtelpa un daļēji arī šķērsjoms, kas vairāku metru augstumā veidots no kaltiem akmeņiem. Turpretī atšķirīgi ir baznīcas draudzes telpas uzbūves principi un būvmateriāls (lietots tikai ķieģelis). Iespējams, ka 13. gs. otrajā pusē celtne pabeigta pseidobazilikālā risinājumā (t.i., ar vidusjoma paaugstinājumu, bet bez virsējā apgaismojuma), bet vidusjoma pašreizējais, bazilikālais veidojums radies vēlāk, 15. gs. otrajā pusē. Baznīcas ziemeļu portālu (13. gs.) speciālisti vērtē kā visizcilāko gotiskā stila portālu Baltijā.…
