Tāpat kā Senās Ēģiptes kultūra, arhitektūra un māksla bija saistīta ar reliģiju un atspoguļoja vergturu despotijas intereses, tāpēc Divupes mākslai raksturīga stingru kanonu ievērošana. Arhitektūra kļuva par galveno mākslas veidu. Nostiprinoties ģints aristokrātijas un priesteru varai, tajā dominēja sakrālo celtņu un piļu būvniecība. Attīstījās Divupes arhitektūra raksturīgās iezīmes: ēkas novietojums uz mākslīga paaugstinājuma, taisnstūra plānojums, telpu izkārtojums ap iekšpagalmu, sienu sadalījums ar vertikāliem izvirzījumiem un nišām, krāsu risinājuma izmantojums (spilgti paraugi ir „Baltais templis” un „Sarkanā māja” Urukā, abi 4. g. t. b. p.m.ē.). 3. g. t. p.m.ē. arhitektūra sāka lietot arī velves un arkas. Līdzās templim cēla monumentālu pakāpjveida torni – zikurātu, kas bija veltīts galvenajiem dieviem (viens no ievērojamākajiem – Ūras zikurāts, 22. – 21. gs. p.m.ē.). Šumeru pilsētās nozīmīgākās celtnes bija tempļi un zikurāti, babiloniešu un asīriešu centros – arī piļu kompleksi (piem., Asīrijas valdn. Sargona II pils Dūršarrukīnā, 8. gs. b. p.m.ē.) un nocietinājumi (aizs. būvju sistēma Babilonā, 6. gs. p.m.ē.). Šumeru tēlotājā mākslā jau 4. g. t. p.m.ē. izplatījās cilnis (plaketes, gliptika, it īpaši cilindr. Zīmogi; stēlas ar ciļņiem). Ciļņos attēlotajiem kaujas skatiem, reliģijām, mitoloģijām un sadzīves ainām raksturīgs komp. statiskums, plakanīgs formu modelējums, pretskata un profila apvienojums cilvēka atveidojumā, atšķirīgi figūru mērogi atbilstoši attēloto sociālajam statusam (t.s. Kliju stēla no Lagašas, ap 25. gs. p.m.ē.). Attīstījās arī apaļskulptūra. Cilvēku figūrām raksturīga proporciju nosacītība, sastingusi, vienveidīga poza, pārspīlēti lielas, inkrustētas acis (dievlūdzēju statuetes); dzīvnieku atveidojums dinamiskāks, precīzāks. Reālās tendences spēcīgāk izpaudās Akadas tēlniecībā, kur vērojamas portretiskas iezīmes (bronzā veidotā valdn. Sargona galva, ap 23. gs. p.m.ē.), plastisks formu modelējums, brīvs, dabisks kustību atveidojums daudzfigūru komp. (valdn. Naramsina stēla, ap 23. gs. p. m. ē. ). Asīrijā alabastra plāksnes ar ciļņiem plaši izmantoja ēku sienu dekoram. Dramatiski spraigas un izteiksmīgas ir reālistiski traktētās lauvu medību ainas Ašurbanipala pils ciļņos (Nīnivē, 7. gs. p.m.ē.). Mazāk izplatīta (mitrā klimata dēļ) bija monumentāli dekoratīvā glezniecība. Stilistiski tā radniecīga ciļņiem (sienu gleznojumi Tilbarsibas pilī, 9. – 7. gs. p.m.ē.). Augstu attīstības līmenī Divupē sasniedza dekoratīvi lietišķā māksla – keramika (apgleznoti māla trauki, 5. – 4. gt. p.m.ē.), metālmāksla (zelta bruņucepure, trauki, dzīvnieku figūras no Ūras 1. dinastijas valdnieku kapenēm, 26. gs. p.m.ē.). Divupes arhitektūras un mākslas raksturīgās tradīcijas saglabājās arī pēc Mezopotāmijas teritorijas iekļaušanas Ahemenīdu valstī.
TĒLOTĀJA MĀKSLA
…
