Salurētiskie līdzekļi ir tiazīdi un cilpas diurētikas. Tiem piemīt spēcīga diurētiska un salurētiska iedarbība (aktīvi izvada sāļus, arī kāliju). Parasti šos medikamentus lieto vienu reizi dienā no rīta 2-3 reizes nedēļā pacientiem ar tūskām. kaut gan hipertensijas ārstēšanai salurētikas (biežāk TIAZĪDUS) lieto katru dienu, bet mazās devās.
Tiazīdus un cilpas diurētikas lieto pacientiem ar hronisku sirds mazspēju tikai simptomātiskai terapijai sastrēguma simptomu samazināšanai, sākot no 2, funkcionālās klases beigām (NYHA). Diurētikas parasti lieto tikai kombinācijīi ar AKE inhibitoru vai sirds glikozīdu, nevis monoterapijā. Vienu pašu diurētiķu lietošana sekmē sirds mazspējas attīstību. Tiazīdus lieto pacientiem ar vieglu sastrēgumu un nelielu šķidruma aizturi vai hipertensiju. Vēlams lietot tikai pacientiem ar saglabātu nieru funkciju, kad kreatinīna klīrenss > 50 ml/min.
Cilpas diurētikas (ETAKRĪNSKĀBI, FUROSEMĪDU, BUMETANĪDU, TORASEMIDU un KLOPAMĪDU) lieto pacientiem ar izteiktu sastrēgumu un mērenu vai izteiktu šķidruma aizturi un neefektīvu terapiju ar tiazīdiem. Cilpas diurētikas ieteicamas arī traucētas nieru funkcijas gadījumā, kad kreatinīna klīrenss ir <50 ml/min. - Kāliju saudzējošie līdzekļi (SPIRONOLAKTONS, TRIAMTERĒNS, AMILORĪDS) izraisa hipotensīvo un nelielu diurētisko efektu. Parasti šos medikamentus lieto katru dienu 2-3 reizes dienā.
Šie preparāti ir ALDOSTERONA antagonisti. SPIRONOLAKTONS uzskatāms par obligātu sirds mazspējas pamatterapijas sastāvdaļu: visiem pacientiem ar hronisku sirds mazspēju jālieto vismaz 25 mg spironolaktona 1 reizi dienā, lai bloķētu aldosterona kaitīgo darbību.
Osmotiskie diurētiskie līdzekļi (MANNĪTOLS, URĪNVIELA, ALBUMĪNS) izraisa spēcīgu diurētisko iedarbību. Šos preparātus parasti lieto situācijās, kad citas za-les nelīdz. Visus diurētiskos līdzekļus, izņemot glicerīnu, ievada i/v pilienu veidā, bet glicerīnu - perorāli.…
