Dismorfofobija (klasiskajā psihiatrijā lietots termins – bailes izskatīties neglītam) ir ‘’fobija’’ ar murgu raksturu, kas izpaužas ar izjustiem sava izskata defektiem. Slimniekiem ir pārliecība par neesošu fizisku defektu. Iedomas, ka ir atkārušās ausis, deguns par lielu vai neglītu vai kāds sejas pants nav pacientam pieņemams. Jo mazāk īstenībā redzams tas, par ko slimnieks sūdzas, jo lielāks risks, ka te slēpjas dziļi personības traucējumi. Var būt pastiprināti saasināta uztvere par ļoti niecīgiem fiziskiem defektiem. Visbiežāk slimnieki sūdzas par iedomātiem defektiem galvas un sejas rajonā, par dažādiem defektiem matos (tie šķiet par daudz vai par maz), par ādas anomālijām, rētām uz sejas vai sejas bojājumu. Tomēr sūdzībās var tikt ietverta jebkura ķermeņa daļa, ieskaitot ģenitālijas, krūtis, sēžamvietu, ekstremitātes un dažkārt arī visa ķermeņa lieluma vai formas šķietamu patoloģiju. Ļoti raksturīgi šiem pacientiem ir griezties pēc palīdzības pie plastiskajiem un kosmētiskajiem ķirurgiem.
Sindromam, kurš pamatā zināms kā dismorfofobija, ir gara vēsture Eiropas un Japānas literatūrā, bet maz pievērsta uzmanība ASV literatūrā. Sakarā ar to, ka šim sindromam nav ļoti tipiska pacientu uzvedība kā pie fobijām, tad pēc DSM – III-R (Diagnostic and Statistical Manual of Mental Disorders) šis sindroms tiek saukts par ķermeņa dismorfiskiem traucējumiem. Diskusijas turpinās par to, vai ķermeņa dismorfiskie traucējumi ir atsevišķa patoloģija, vai tā ir kombinācijā ar citām psihiskām patoloģijām. Ir strīdīgi pierādījies, ka šī patoloģija var iet kopā ar vienu no šādām pamatpatoloģijām, kā sociālo fobiju, garastāvokļa traucējumiem, obsesīvi-kompulsīviem traucējumiem, hipohondriju un psihozēm (daļēji ar māniju patoloģiju), vai izolēti ar pārspīlētu uztraukumu par ārējo izskatu.
…
