-
Diplomātijas vēsture
1.Diplomātijas jēdziens un avoti.
Starptautiskās attiecības – sabiedrisko attiecību nozare; aptver politiskās, ekonomiskās, zinātnes, tehnikas, kultūras u.c. attiecības starp valstīm, valstiskiem veidojumiem, nācijām, kas cīnās par savu neatkarību, un starptautiskajām organizācijām.
Diplomātija – valsts un valdību vadītāju, kā arī ārējo sakaru iestāžu oficiāla darbība valsts ārpolitikas mērķu īstenošanai un tās suverēno tiesību un interešu aizsardzībai. Vārdu „diplomātija” Eiropā ārējās attiecībās sāk lietot Rietumeiropā 18. gs. beigās.
Diplomātiskās darbības formas ir starptautiskie kongresi, konferences, vienošanās, diplomātiskās sarunas un sarakste, starptautisko līgumu un vienošanos sagatavošana un noslēgšana, valsts pārstāvība citās valstīs ar pārstāvniecību un misiju starpniecību, valsts pārstāvju piedalīšanās starptautisko organizāciju darbībā un citas formas.
Diplomātiju vada:
→ kopēja valdība vai imperators; caur speciālām iestādēm – ministri, sekretāri; ārzemēs – vēstnieki, sūtņi, pilnvarotie lietveži; diplomātiskā imunitāte.
2. Diplomātijas vēstures avoti:
Lietiskie; etnogrāfiskie; lingvistiskie; mutvārdu (folklora); rakstiskie; tehniskie avoti.
Parlamentu dokumentos var atrast:
Parlamentu dekrētus par ārpolitiku; ratifikācijas (līgumu) dokumentus; valsts galvas aicinājumus citiem parlamentiem, vai parlamentu aicinājumus; debates par ārpolitiku.
Diplomātiskie dokumenti:
Līgums (miera, lielas nozīmes); vienošanās (atsevišķs jautājumu komplekss); pakts; konvencija (arī atsevišķos jautājumos, kas jau ir līgumā); traktāts.
Diplomātiskā sarakste.
Ārējā – starptautiskā:
→ starp valstu vadītājiem; starp ārlietu ministriem; diplomātiskās notas (parakstītas, verbālas); atgādinājuma vēstules; memorandi; deklarācijas.
Iekšējā – valsts pārstāvju starpā:
→ sūtniecību regulārās atskaites; politiskās sūtņu vēstules; izziņas; tikšanās (sarunu) pieraksti; preses apskati; starpsūtņu sarakste.
3.Vispārpolitiskā situācija Eiropā 16. gs.
15. gs. beigās – 16. gadsimtā bija Lielie ģeogrāfiskie atklājumi - Eiropa izvirzījās par vadošo kontinentu. Sākās to laiku globalizācijas procesi. Ar 1494. gadā noslēgto Tordesiljasas līgums: pasaules sadalīšana spāņu un portugāļu koloniālajās impērijās.
Pēc Lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem notiek smaguma centra pārbīde no Eiropas piekrastes jūrām uz okeānu. Lisabona, Sevilja un Roterdama kļūst par vadošajām jūras pilsētām. Attīstās pasaules tirdzniecība un lielražošana. Paaugstinātais naudas pieprasījums, kas sekmē lielkapitālistiskus uzņēmumus. Rietumeiropas nomaļvalstu uzplaukums. Viduseiropas politiskās nozīmības krišanās. Portugāle un Spānija kļūst par lielvarām. …
1.Starptautisko attiecību un diplomātijas vēstures priekšmets un avoti. Vispārpolitiskā situācija Eiropā 16. gs. 2.Vispārpolitiskā situācija Eiropā 17. gs. vidū (Trīsdesmitgadu karš 1618–1648, Vestfālenes miers 1648, Eiropa pēc Vestfālenes miera). 3.Francijas 17. gs. diplomātijas īpatnības Eiropā. Absolūtisma idejas. Absolūtisma izveide Francijā. Francijas (Luija XIV) ārpolitika un diplomātija. 4.Anglijas diplomātijas īpatnības 17. gs. revolūcijas posmā. 5.Starptautiskā situācija Eiropā 18. gs. pirmajā pusē. Kari par Spānijas, Polijas un Austrijas mantojumu. 6.Zviedrija un Krievija cīņā par kundzību Baltijas jūrā. Ziemeļu karš (1700–1721). Nīštates miers. 7.Septiņgadu karš (1756–1763), tā rezultāti. 8. Jaunā Pasaule – telpa un iedzīvotāji. Ziemeļamerikas koloniju Neatkarības karš (1775–1783) un ASV izveidošanās. Eiropas valstu nostāja. ASV starptautisko attiecību sistēmā 19. gs. pirmajā pusē. 9.18.gs. beigu Lielās franču revolūcijas laika diplomātijas īpatnības. Napoleona ārpolitika. Napoleona kari un pretfranču koalīcijas. Francijas – Krievijas karš. Napoleona sakāve. 10.Vīnes kongress, tā lēmumi. ”Vīnes sistēma”, tās diplomātija 19. gs. pirmajā pusē. „Svētās savienības” politika. 11.Starptautiskā situācija 19. gs. 50.–60. gados. Pārmaiņas starpvalstu attiecībās. Austrumu jautājums 19. gs. vidū un otrajā pusē. Krimas karš (1853–1856). Parīzes miera līgums (1856). 12.Itālijas apvienošana. Francijas – Prūsijas karš (1870–1871). Frankfurtes miers (1871). Vācijas apvienošana. 13.Pilsoņu karš ASV (1861–1865) un Eiropas lielvalstu politika. 14. Krievijas – Austroungārijas – Vācijas savienība (”Triju imperatoru savienība”) un Eiropas diplomātija. Francijas – Vācijas attiecības. Austrumu krīze (1875–1877). Eiropas diplomātija Krievijas – Turcijas kara laikā (1877–1878). Sanstefanas miers un Berlīnes kongress (1878). 15.Trejsavienības (Austroungārijas – Vācijas – Itālijas) veidošanās diplomātija (Divsavienība, Trejsavienība), tās rezultāti. 16.Starptautiskā situācija 19. gs. beigās un lielvalstu diplomātijas īpatnības. Lielvalstu cīņa par koloniju iegūšanu un pārdalīšanu 19. gs. beigās – 20. gs. sākumā. Koloniālās impērijas 19. gs. beigās – 20. gs. sākumā. Militāri politisku bloku veidošanas sākums. Krievijas – Japānas karš. 17.Antantes veidošanās diplomātija, rezultāti, sekas. Francijas – Anglijas attiecības. Vācijas diplomātiskās iniciatīvas un Anglijas – Krievijas tuvināšanās. Anglijas – Krievijas līgums (1907). 18.Pirmskara starptautisko krīžu diplomātiskais risinājums. Lielvalstu attiecību īpatnības. Situācija Balkānos. 19.Trejsavienības un Antantes valstu diplomātija Pirmā pasaules kara (1914–1918) laikā. 20.Krievijas diplomātija un ārpolitiskās situācijas izmaiņas Pirmā pasaules kara noslēguma posmā. Brestas miers (1918) un situācija Baltijā. 21.Pirmā pasaules kara noslēgums un rezultāti. Kompjenas pamiers (1918). Impēriju sabrukums. Jaunu nacionālu valstu izveidošanās.
- ASV vēstures problēmas
- Britu impērijas vēsture
- Diplomātijas vēsture
-
Tu vari jebkuru darbu ātri pievienot savu vēlmju sarakstam. Forši!Britu impērijas vēsture
Konspekts augstskolai4
-
ASV vēstures problēmas
Konspekts augstskolai24
-
Cilvēka vieta un iespējas vēstures procesā pēc O.Špenglera uzskatiem
Konspekts augstskolai4
-
A.Dž.Toinbijs par cilvēka iespējām vēstures procesā
Konspekts augstskolai5
-
Pasaules ekonomikas vēsture, tās pētīšana un periodizācija
Konspekts augstskolai2