11. Rietumu Sabiedroto diplomātija Otrā pasaules kara gados.
12. PSRS diplomātija Otrā pasaules kara gados. Jaltas kārtība.
Otrā pasaules kara gados sabiedroto valstu (ASV, Lielbritānijas un PSRS) līderi tikās trijās galotņu konferencēs, kuras norisinājās Teherānā, Jaltā un Potsdamā. Īpaši svarīga bija Jaltas konference, kas notika 1945. gadā no 4. līdz 11. februārim. "Lielo trijnieku" tajā pārstāvēja amerikāņu prezidents Franklins Delano Rūzvelts, britu premjers Vinstons Čērčils un padomju diktators Josifs Staļins. Ierodoties Jaltā, katram sabiedrotās lielvalsts vadītājam bija savi mērķi. F. Rūzvelts bija iecerējis panākt iespējami drīzu PSRS iestāšanos karā pret Japānu. Turklāt viņš cerēja, ka izdosies piespiest J. Staļinu piekrist visaptverošas pasaules valstu organizācijas (vēlākās Apvienoto Nāciju Organizācijas) dibināšanai. Savukārt V. Čērčils vēlējās nostiprināt kara laikā izveidotās ASV un Lielbritānijas "īpašās attiecības", kā arī nodrošināt to, ka ASV pastiprinās savu klātbūtni Eiropā pēckara periodā. Īsi pirms Jaltas abi demokrātiskās pasaules līderi tikās Maltā (2. februārī), kur mēģināja saskaņot savas pozīcijas. Tomēr tas notika tikai domu apmaiņas ceļā, nevienu no pusēm nesaistot. Kas attiecas uz J. Staļinu, viņš vispirms domāja par to, kā nostiprināt Padomju Savienību un paglābt sevis radīto totalitāro sistēmu no iespējamā ārējo ienaidnieku jaunā apdraudējuma. Glābiņu viņš saskatīja padomju ietekmes paplašināšanā Eiropā un Āzijā. Cik tālu šai ietekmei vajadzēja sniegties, tas nebija stingri noteikts, bet visiem mazāk vai vairāk bija skaidrs, ka tas attiecas uz teritorijām, kuras līdz kara beigām būs okupējusi sarkanā armija. Tālāk padomju diktators bija ieinteresēts pieprasīt no Vācijas un tās sabiedrotajām lielas reparācijas, lai kompensētu padomju ekonomikas zaudējumus. Jaltas konferencē, kurā piedalījās apmēram 700 cilvēku, dominēja diplomātiskas diskusijas par pēckara pasaules sadali. Tās norisinājās padomju militāro panākumu iespaidā. Krievu karaspēks šajā laikā bija Polijā, Bulgārijā, Rumānijā, Ungārijā, Čehoslovākijā un Vācijā. J. Staļins to mēģināja izmantot, lai pierādītu, cik strauji sarkanā armija virzās uz priekšu, salīdzinot ar amerikāņu un britu karaspēku. Viņš centās arī sabiedrotos pārliecināt, ka operācijas Rietumos nav ne tuvu tik plašas un nozīmīgas kā Austrumos. J. Staļins pārmeta sabiedrotajiem nespēju garantēt, ka nenotiks vācu karaspēka pārdislokācija uz austrumu fronti.
Jaltas tikšanās laikā parakstīja kādu dokumentu, kas varēja izšķirīgi noteikt arī latviešu likteni. Tomēr tam vairākus gadu desmitus netika pievērsta īpaša uzmanība. Runa ir par vienošanos par karagūstekņu un civiliedzīvotāju repatriāciju. PSRS izmantoja šo dokumentu, lai panāktu Padomju Savienības pilsoņu repatriāciju neatkarīgi no viņu individuālajām vēlmēm. Uz šā līguma pamata briti uz Padomju Savienību repatriēja apmēram 2,25 miljonus, bet amerikāņi – divus miljonus cilvēku. Padomju puse vēlējās "atgriezt mājās" arī Baltijas iedzīvotājus, vairākkārt to pieprasot pirmajos pēckara gados. Tomēr Jaltā parakstītajā dokumentā jēdziens "padomju pilsonis" nebija definēts. Kad pēc konferences beigām to izdarīja, "padomju cilvēka" definīcijā bija iekļauti tikai cilvēki, kuri bija Padomju Savienības pilsoņi Otrā pasaules kara sākumā, respektīvi, 1939. gada 1. septembrī.
…
