7. Secinājumi:
Pirmkārt, manuprāt, nedzirdīga skolēna iekļaušana parastā klasē nav sarežģītākais uzdevums. Galvenais ir atcerēties, ka visas instrukcijas jāsniedz ar seju pret klasi, lai skolēns var lasīt no lūpām; instrukcijas nevajag pārfrāzēt – tām jābūt, īsām un skaidrām. Visam pēc iespējas jābūt arī pieejamam un redzamam rakstiskā formā. Vēlams skolotājam prast zīmju valodu vismaz nepieciešamā ikdienas apjomā, jo tas parāda cieņu pret skolēnu; vai arī skolēnam jānodrošina asistējošs tulks.
Galvenie stundā iekļauti diferenciācijas elementi bija vienkārši dod skolēniem pietiekami laika izpildīt uzdevumus. Skolēniem, kuri darbus pabeidz ātrāk, uzdot papildus sarežģītākus e-pastu piemērus, par kuru rakstīšanu padomāt. Skolēnus, kuri ir ātrāki un ar augstākiem sasnieguma līmeņiem, var izmantot arī kā skolotājus, kas palīdz tiem, kuriem iet lēnāk un grūtāk. Arī tests tika izveidots tā, lai optimāli izvērtētu, kurā līmenī skolēns atrodas, kas palīdz būvēt nākošo stundu plānus.
Vērtējot savu profesionālo izaugsmi, strādājot pie stundu plāna, galvenais, ko es ieguvu, ir izpratne, ka tas iekšējais uzskats, ka bērni ar speciālām vajadzībām nozīmē lielas grūtības un sarežģījumus, ir maldīgs. …