Latviešu mitoloģijā raksts ar kāsīšu motīviem simbolizē Laimu.
Laima ir bijusi seno baltu likteņa lēmēja, jeb ar tautas dziesmas vārdiem runājot: „mūža licēja”. Rakstos par seno prūšu mitoloģiju gan tādas dievības nav, bet viņiem ir bijis personas vārds „Layme”, īpašības vārds „laeims”, bagāts, un apstākļa vārds „laimiskai” bagātīgi. Pēc šādiem piemēriem var iedomāties, ka minētā likteņa dieviete būs bijusi arī prūšiem. Mūsu dziesmas, teikas, pasakas un māņi daudzina arī trīs laimas, kutas tautas dziesmas nosauc par Laimu, Dēklu un Kārtu. Trīs likteņa dievības ir bijušas arī senajiem grieķiem (moiras), romiešiem (parkas), ģermāņiem (nornes) un čehiem (sudičkas), kādēļ var vērot, ka rietumu Eiropā šīs trīs dievietes jau sen ir bijušas pazīstamas un ir varbūt mantotas jau no indoeiropiešu pirmtautas.
Laima ir dieviete - likteņa lēmēja, viens no centrālajiem tēliem senlatviešu mitoloģijā. Parasti antropomorfiska dievība; dainās minēts, ka viņa tek basām kājām, vaļējiem matiem, ar zaļu bērzu vai liepu zaru slotiņu padusē, svētkos tērpjas greznās drēbēs un zelta kurpēs, bet dažkārt tomēr parādās kā balta vai melna vista/ zila vai melna čūska.
Kā sakrālo tiesību dievieti Laimu raksturo viņas likums, lēmums, vēlējums. Laimas epitets ir licējiņa, jo viņas gribas izteikums jau ir cilvēka liktenis. Par grūtu mūžu vainojama Laima viena pati.
Paretam sastopamas divas Laimas, biežāk trīs. Iespējams, senlatviešiem bija priekšstats, ka katram cilvēkam ir sava Laima.
Laimas vārds etimoloģija tiek atvasināta no verba laist saknes. „Verba laist nozīme „radīt” līdz ar nozīmi „piešķirt” atspoguļojas mitoloģiskajā Laimē (Laimā). Šis vārds tautasdziesmās tieši saistīts ar vārdu verbu laist un tā atvasinājumu.
Pēc cietiem uzskatiem Laimas vārds tiek saistīts ar vārda lemt sakni.
…
