Dienvidslāvijas tautu atšķirības, kas traucēja izveidot vienotu dienvidslāvu valsti

Dienvidslāvija ir atšķirīgs gadījums Eiropas valstu vēsturē, jo kontinentā parasti valstīs bija viena dominējošā etniskā grupa, savukārt Dienvidslāvijas gadījumā neviena no etniskajām grupām nebija spējīga uzņemties vadošo vairākuma lomu. Kā pierādīja vēsture šīs valsts liktenis bija nolemts valstiskajai neveiksmei, jo etniskajām grupām bija savas intereses, kas sadūrās ar citu valstī pārstāvēto etnisko grupu interesēm. Tādejādi dibināta 1918.gadā tā tomēr 1991.gadā sadalījās vairākās neatkarīgās republikās, bet joprojām ir manāmas sekas neveiksmīgajam mēģinājumam apvienot vienā nācijā dažādu mentalitāšu nācijas.
Dienvidslāvijas valsts attīstību var iedalīt divos posmos, kur pirmais no tiem ir starp karu periods un valsts šajā posmā tika balstīta uz savstarpēji atbalstošiem elementiem, kas ir valoda un monarhija. Tāpat kā jebkur citur Eiropā deviņpadsmitajā gadsimtā, arī Dienvidslāvijā valoda, nācija un valsts tika pielīdzināta savā starpā. Jaundibinātās valsts lingvistiskā stratēģija tika izveidota balstoties uz elites, kā arī tika papildināta ar hegemonijas kontroles elementiem. Jau sākot ar valsts dibināšanas brīdi, tajā dominēja serbu pakļaušanas un ekspansijas tradīcija, kas 1929.gadā pārauga karaliskā diktatūrā un vēlāk pakāpeniski pārtapa pilnā hegemonijas kontrolē. Šāda notikumu attīstība uz visiem laikiem pāretniskoja valsti ne serbu acīs, kā arī sagrāva jebkādu lojalitāti attiecībā pret Dienvidslāviju. Par vienu no elementiem, uz kā pamatiem būvēt kopēju dienvidslāvu nāciju tika izraudzīta kopēja valda, jebšu kopēja valodu grupa. No filoloģiskā aspekta viss slāvu valodā runājošais Balkānu reģions bija vienots lingvistiskais reģions un no šīs zinātnes skatu punkta, nepastāvēja būtisku atšķirību starp dialektiem, kas vēlāk kļuva par slovēņu, serbu, horvātu, maķedoniešu un bulgāru valodām.…