Pēc Rietumeiropas valstu standartiem, Spānija ir tradicionāli attēlota, kā spilgts piemērs ekonomiskajai atpalicībai. Līdz pat 1960 gadu vidum liela daļa nodarbināto bija tieši lauksaimniecības sektorā. Vēsturiski Spānijas ekonomisko attīstību ilgstoši traucēja salīdzinoši augstās lauksaimniecības sektora izmaksas un zemā efektivitāte, ekstensīva sauszemes kultivācija audzējot tradicionālās monokultūras: kviešus, olīvas un vīnogulājus. Zemā lauksaimniecības raža radīja zemus ienākumus iekšzemes kopproduktā uz lielu masu lauku rajonu patērētājiem, izvērsās par iemeslu ražošanas sektoru attīstībai.
Divdesmitajā gadsimtā Spānija tika uzskatīta par visnoslēgtāko ekonomiku Rietumeiropā. Spāņu ekonomisti uzskatīja, ka pasaules ekonomiskās pārprodukcijas krīzes laiku 1930. gadā, Spānija pārcieta bez zaudējumiem, tieši pateicoties izolācijas politikai. Spānijas Republikā no 1931. – 1936. gadam pastāvēja ilgstošas, nopietnas iekšējās problēmas, kā, piemēram, lauksaimniecībā. Situācijai draudēja pilsoņu karš, sevišķi lauku reģionos.
Reakcionāro spēku triumfs ar ģenerāli Franco priekšgalā 1939. gadā noveda pie atjaunotas un vēl uzsvērtākas pašapgādes sistēmas. Politiskie, ekonomiskie un militārie spēki atbalstīja autarķijas izveidi, kas tomēr noveda pie iznīcinošiem rezultātiem. …