3 Loģika
Loģika – ir mācība par secīgu un sakārtotu domāšanu. Filozofiska zinātne par esamību un domāšanas satura attīstības likumsakarībām; arī zinātne par jēdzienu, spriedumu un slēdzienu formālo uzbūvi, par funkcionēšanas formālajiem likumiem un kārtulām. Loģikas zinātne balstās uz “logosa” interpretācijām. Jo plašāk tiek traktēts logosa jēdziens, jo plašāks kļūst loģikas priekšmets. Runājot par loģiku visā tās apjomā, to var sadalīt:
objektīvajā loģikā – nodarbojas ar esamības likumu un likumsakarību skaidrojumiem.
subjektīvajā loģikā – savukārt attiecas uz cilvēka domāšanu gan saturiskā, gan formālā aspektā.
Saturisko jeb dialektisko loģiku līdz galam ir izstrādājis G.V.F. Hēgelis. Tā atklāj domāšanas satura organizācijas un attīstība specifiku, raksturo racionālās izziņas metodes, sevišķi akcentējot domāšanas gaitu no abstraktā uz konkrēto saistībā ar dedukciju un indukciju, kā arī vēsturiskā un loģiskā vienību. Loģiku iedala:
Formālo klasisko loģiku – pamatlicējs ir Aristotelis. Tā ir loģikas nozare, kas pēta domāšanas formas – jēdzienus, spriedumus, slēdzienus un pierādījumus utt no to loģiskās formas viedokļa. Formāslās loģiaks sfērā kā specifika nozare ir izdalījusies matemātiskā loģika, kas radās lietojot loģikā matemātikas formālās metodes un balstoties uz speciālu simbolu un formulu valodu. Viens no matemātikas loģikas pamatlicējiem ir G. Frēge. Formālo loģiku iedala elementārmācībā (jēdziens, slēdziens, spriedums) un metodes mācībā (pētījuma un pierādījuma process)
Modernā loģistika tiecas visplašākā mērā ieviest formalizāciju un matemizāciju. Tā darbojas ar loģiskiem aprēķiniem, kas tiek izprasti kā zīmju (simbolu) sistēma ar tai atbilstošiem operāciju noteikumiem. Līdzās tiem tā pazīst arī vairā kvērtīgas sistēmas, kuru izteikumos var pieņemt ko vairāk nekā patiesības vērtējumu “patiess/aplams.”
Izziņas teorija – mācība par izziņas nosacījumiem, būtību un robežām. Pie tam tiek tematizētas attiecības starp izziņas subjektu, objektu un saturu.
…
