Nākas prātot, kā tad vispār jutās paši kastrāti tajā laikā. Manuprāt, viņiem nudien nebija viegla dzīve, jo viņu ādai vajadzēja būt ļoti biezai, lai izciestu visus izsmieklus un cilvēku pazemojumus. Un ne visi kastrāti bija veiksmīgi. Citiem šajā jomā neveicās tik ļoti kā gribētos, tāpēc viņiem nācās piestrādāt ar seksuāliem pakalpojumiem. Tāds visveiksmīgākais un nudien labākais piemērs ir Karlo Broski. Viņa balss personīgi manā sirdī ievieš lielu pārdzīvojumu un empātiju pret to laiku, cilvēkiem un šīm kastrātu operācijām.
Nobeidzot, jāteic, labi vien, ka kastrācija kā process tika noliegts un mūsdienās to vairs nedara. Operdziedātāji vīrieši savas augstās balsis attīsta dabiski, kas ir tikai un vienīgi apsveicami. Pret to laiku skatos divējādi. No vienas puses, ir ļoti šausmīgi, kādi līdzekļi tika izmantoti, lai vīrietis būtu talantīgs operā, bet te varētu piekrist arī vēsturniekam Deividam Starkijam, kurš ir teicis: “Iedomājieties to mazo zēnu vecākus, mēģinot likt lietā šīs atbaidošās metāla šķēres. Līdzīgi ir arī ar mūsdienu slavenībām. Mūsdienās cilvēki netiek kastrēti, bet noteikti ir spiesti pieņemt sava veida mākslīgu dzīves veidu.” No citas puses, sava veida dīvainībām un specifiskām iezīmēm ir jāpastāv visos laikos. Ne velti ir teiciens “māksla prasa upurus”. Ja nu toreiz tā upurēja vīriešu izkropļošanu? Varbūt tas vienkārši bija tā laika uzdevums. Grūti spriest un teikt, kas ir pareizi un kas nav.
…