7 gadu vecumā viņam mirst tēvs. Par zēnu rūpējās aizbildņi, kas piesavinājās mantojumu, ko tēvs bija atstājis. Mātes izaudzināts, viņš bija vārgs un izlutināts zēns, kuru dēvēja par fiziski nevarīgu un „mīkstčaulīgu flautistu”. Bērnībā klausījies tiesas prāvas, lai iemācītos daiļrunu, kā arī pievērsies neatlaidīgiem vingrinājumiem, jo viņa dzīves mērķis bija kļūt par oratoru. Sasniedzis pilngadību, Dēmostens sāka tiesāties ar saviem aizbildņiem, bet savu mantojumu tā arī nedabūja, toties ieguva sākotnēju pieredzi. Dēmostens pievērsās runas mākslai, lai uzlabotu savu mantas stāvokli, bet ieguvis runātāja prasmi sāka sacensties ar oratoriem, kas runāja par politiskiem jautājumiem tautas sapulcē. Sākumā tauta viņu izsmēja, jo viņam nebija tik lielas pieredzes. Dēmostens saprata, ka viņam ir jāpiestrādā pie priekšnesuma izteiksmīguma. Viņš mēnešiem ilgi trenējās kādā pagrabā, lai sasniegtu savu mērķi. Dēmostena elks bija Perikls, tomēr viņš nedomāja, ka viņam visur to vajadzētu atdarināt. Citi oratori viņu īsti necienīja un varbūt pat apskauda.…
