Jau antīkajos laikos demokrātijas princips tika noformulēts. Tam bija vairāk saistības tieši ar tautu (demos –tauta), bet vairākums antīkajā laikā izstrādāto principu ir iedzīvojušies arī mūsdienu demokrātijas izpratnē. Antīkā demokrātija sevī ietver tādus pamataspektus kā – vara pieder tautas vairākumam, katra pienākums aizsargāt valsti, nepieciešamības gadījumā, ikvienu ievēlē pēc viņa nopelniem, neraugoties uz to, pie kādas šķiras pieder cilvēks, bet gan akcentējot viņa krietnos darbus. „Mēs mīlam skaistumu, palikdami vienkārši, un mīlam zināšanas, nekļūdami mīkstčaulīgi. Bagātību mēs izmantojam kā izdevīgu darbā, nevis lai lielītos ar to.” [Antoloģija politikā un tiesībās. I.daļa., 2003, Rīga, „Raka”, 19 lpp]. Galvenie principi, pēc kuriem vadījās antīkā demokrātija – brīvība, vienlīdzība, liberālisms attiecībā uz cilvēka rīcību. Likums paredz vienlīdzību un taisnīgumu.
Apgaismības laikmetā jaunu intensitāti guva demokrātiskās idejas. Bet papildus tam izskan valdības mērķi – cilvēces labums. Tiek akcentēta izpildvaras un likumdevējvaras pārstāvju sabiedrības interešu pārstāvniecība un realizēšana, kā arī uzticība tautai, tautas labumam.…