Antīku valstu politisko iekārtu sauca par demokrātiju, jo valsts vara nepiederēja pie tautas mazākumam, bet gan vairākumam; savā personīgajā dzīvē visi ir likuma priekšā vienādi, bet, kas attiecas uz valsts amatiem, tad tur ikvienu ievēlē pēc viņa nopelniem un spējām kaut kādā nozarē, nelūkojoties uz to, pie kādas kārtas viņš pieder, bet gan izceļot viņa krietnos darbus. Par demokrātisku iekārtu saucama tāda, kurā augstākā vara atrodas brīvdzimušo rokās. Šī valsts visvairāk tiecas pie tā, lai tajā visi būtu vienlīdzīgi un vienādi, bet tas lielākoties raksturīgs vidējiem cilvēkiem. Viena no demokrātiskas iekārtas pazīmēm ir brīvība. Otrs princips – dzīvot tā, kā katram gribas. Visas amatpersonas tiek ieceltas no visa pilsoņu sastāva; visi pārvalda katru, katrs – visus, kad pienāks viņa kārta; amatus nomaina lozējot vai nu visus, vai izņemot tos, kas prasa īpašu pieredzi un zināšanās; amatu ieņemšanu nenosaka kāds īpašuma cenzs. Agrīno demokrātiju attīstību iezīmēja nepārtrauktu pārmaiņu process daudzu paaudžu garumā. Tās notika kopienās ar dažiem tūkstošiem cilvēku, kas dzīvoja visai cieši, kur sazināšanās bija salīdzinoši viegla un jaunumi izplatījās ātri. Tādi faktori kā lielums, komplicētība un politiskās heterogenitātes pakāpe – ir ļoti svarīgi demokrātijas teorijā. Neparastie jauninājumi Atēnu demokrātijā lielā mērā balstījās uz tās noslēgtību. Klasisko polisu raksturoja vienotība, solidaritāte, līdzdalība un ļoti reti ierobežots pilsoņu skaits. Valsts iesniedzas dziļi savu pilsoņu dzīvē, bet aptvēra tikai nelielu iedzīvotāju daļu. Atēnās bija ļoti daudz iedzīvotāju, kuri nevarēja pretendēt uz līdzdalību valsts lietās (imigranti, vergi u.c.). Tās politika bijusi ārkārtīgi intensīva un pilna ar konkurences cīņās (Tautas sapulcē un Padomē dominēja “augsta” dzimuma vai kārtas, elite no bagātām un ietekmīgām ģimenēm).…
