Tātad liberālā demokrātijā, kas arī faktiski ir kvalitatīva demokrātija, lielu daļu valsts procesu ietekmē politiskā elites kultūra, taču tai pat laikā darbojas arī tādi nozīmīgi faktori, kā pilsoniskā kultūra un vara ietekmēt politiku, ja ir nepieciešams, kā arī sociālais kapitāls, kas tieši ietekmē ikdienas dzīvi un pilsoņiem svarīgās dzīves sfēras. Faktiskā demokrātijā politiskās elites kultūra ietekmē politiku, taču tai pat laikā ņem vērā arī pilsoņu vēlmes un nepieciešamības, tādējādi, ja tiek sacīts: “Valsts tauta ir runājusi!”, tā lielākā mērā būs taisnība, t.i. lēmumā tiek iekļautas arī tautas vēlmes un vajadzības.
Taču autoritārās un tikai formāli demokrātiskās valstīs, kā, piemēram, Krievijā, sabiedrības politiskās kultūras izrādīšana tiek apslāpēta un valsts politisko “spēli” daudz vairāk ietekmē politiskā elites kultūras un tās noteiktās normas un vērtības, kā arī tās vēlmes. Ne vienmēr var sacīt, ka tā nepieņem lēmumus tautas interesēs – tādus lēmumus, kas nāk par labu tautai, taču tiek pazemināta pilsoņu iespēja pašiem iesaistīties un veidot šo politiku ar dažādām darbībām, izpaužot savu kultūru. Šādā gadījumā svarīgs faktors būtu augstāk minētā sabiedrības ticība valdībai, savādāk tas var rezultēties Nigērijas pieredzē, kur pilsoņi daudz vairāk paļaujas uz vietējo kopienu, nevis valsti.
…