Demokrātija un demokrātijas teorijas

Demokrātija ir tautas vara - pilsoniskā sabiedrība, kurā tiek ievērota politiskā vienlīdzība, kontrolē valsti, kamēr valsts nodrošina iedzīvotāju brīvības un tiesības. Demokrātija pamatmodeļi - partisipārais jeb tiešās līdzdalības, kurā visi sabiedrības locekļi piedalās valsts pārvaldē, veido valdību, kurā lēmumi tiek pieņemti kopsapulcēs, šāds modelis ir iespējams tikai mazās kopienās, un reprezentatīvā jeb plurālistiskais modelis, kurā tauta ievēl sev pārstāvjus, lai tie veidotu valdību.
Klasiskā demokrātija ir balstīta uz polisu (pilsētvalsts Senajā Grieķijā), tajā pilsētvalsts pilsoņi lielā skaitā kopīgi sanāca Asamblejā (galvenajā laukumā) un pieņēma lēmumus1, kas sekmēja pilsoņu atbildību un taisnīgumu likuma priekšā; pilsoņu vienlīdzību un brīvību, kas joprojām kalpo par demokrātijas pamatiem.
17.-18.gs attīstījās aizsardzības demokrātija, kuru cilvēki uztvēra kā mehānismu, caur ko var sevi pasargāt no valdības aizskaršanas – šādu skatījumu uz demokrātiju piedāvāja tā laika liberālie domātāji. Sāka pastāvēt par cilvēktiesībām un indivīda brīvību, privātīpašumu, līdz ar vēlēšanu tiesībām, pilsoņi valdību pilnvaroja lemt viņu vietā2.
Evolucionārā demokrātija attīstījās līdz ar Ž.Ž.Ruso idejām, kuras bija caurstrāvotas ar marksismu. Viņš uzskatīja, ka, lai cilvēks būtu brīvs, tam jāpakļaujas vairākuma (kopienas) gribai, jo tā būs optimālāka, nekā vienpersoniska griba vēlmju piepildīšanai.…