1. Demokrātija un demokrātijas teorijas.
Jau no pašiem pirmsākumiem demokrātija tiek uztverta gan pozitīvi, gan negatīvi. Tā, piemēram, demokrātijas šūpulī Antīkajā Grieķijā domātāji Platons un Arsitotelis to uzskatīja par neefektīvu pūļa varu. Turpretī 20. gs. viens no izcilākajiem politiķiem Vinstons Čērčils uzskatīja, ka demokrātija ir vissliktākais režīms, izņemot visus pārējos. Līdz mūsdienām demokrātija ir tik tālu attīstījusies, kas to par savu uzskata gan liberāļi, konservatīvie, sociālisti, komunisti, anarhisti un pat fašisti.
Demokrātijas pamatpazīme ir cilvēku valdīšana, kas saprotama ar to, ka cilvēki paši pārvalda sevi. Tie piedalās izšķirošu lēmumu pieņemšanā, tādējādi piedalotis savas dzīves veidošanā un turklāt nosakot arī visas sabiedrības likteni. Šādas darbības izpausmes ir referendumi, lielās sanāksmēs, kā arī apspriežot politiskos jaunumus televīzijā un, protams, arī balsošana vēlēšanās, kur tie izvēlas, kas pārstāvēs viņu intereses.
Par tiešās demokrātijas priekšrocību tiek uzskatīta sabiedrības iespēja controlēt tās pārvaldi, tādējādi ietekmējot savu likteni. Šajā demokrātijā cilvēki ir visinformētākie par notikumiem un lēmumu pieņemšanu valstī, tā dod cilvēkiem iespēju izpaust savu viedokli un intereses caur sev tuviem politiķiem, balsojot par tiem vēlēšanās. Turklāt demokrātija nodrošina to, ka likumi būs leģitīmi, jo sabiedrība šo likumu pieņemšanu ir veicinājusi. Pārstāvju demokrātija ir funkcionējoša nelielos reģionos. Tā kā pilosņi ievēl savus pārstāvjus parlamentā, tad tie tiek atbrīvoti no lēmumu pieņemšanas politikā par attiecīgajiem jautājumiem, tādējādi katrs pilsonis var specializēties katrs savā jomā un to attīsīt tālāk līdz politiskajai pakāpei. …
