Līdz ar „dzelzs priekškara” krišanu šajās valstīs cilvēktiesības, demokrātija, iekļaušanās starptautiskajā sabiedrībā, pilsoniskā sabiedrība un tirgus ekonomika kļuva par politikas stūrakmeņiem1. Centrālā un Austrumeiropa „atgriezās” Eiropā. Īsā laika posmā atjaunojās un veidojās jaunas valstis (Latvija, Lietuva, Čehija, Slovākija, Serbija utt.), norisinājās vispārēja liberizācija. Drošība tika stiprināta sadarbojoties ar kaimiņvalstīm. Līdz ar komunistiskā režīma sabrukumu un demokratizācijas procesa sākšanos sāka norisināties seni etniski un lokāli konflikti, kurus lielā mērā bija veicinājusi sabrukusī komunistiskā iekārta, attīstījās ēnu ekonomika un noziedzība, kas ar to saistīta. Uzlabojās vispārējā ekonomiskā situācija, radās pieeja jaunām tehnoloģijām. Vācijas Federatīvā Republika bija pievienojusies Eiropas Savienībā un NATO2, kas garantēja drošību apkārtējām valstīm un šo organizāciju dalībvalstīm. Demokratizācijas rezultātā valstis iesaistījās Rietumeiropas politiskajos, ekonomiskajos un militārajos procesos. Neatkarību ieguvušās valstis sāka iestāšanās sarunas ar ES un NATO – pirmās trīs bija Polija, Ungārija un Čehija – tām bija jāveic uzlabojumi un pārkārtojumi valsts sistēmās, lai atbilstu izvirzītajām prasībām, kas uzlaboja iekšpolitiku un ārpolitiku, tādejādi nostabilizējot savu stāvokli starptautiskajās aprindās.…
