Neraugoties uz demokrātijas uzvaras gājienu pēdējā gadsimta laikā, Mouffe saredz kritiskas iezīmes tālākajā demokrātijas attīstībā – uzticības krišanās politiķiem Rietumu demokrātijās, galēji labējo spēku popularitātes pieaugums Eiropas valstīs, kas savukārt, liek pārformulēt demokrātijas teorijas uzdevumus. (Mouffe. 2000:1).
Hābermāsa komunikatīvā modeļa rašanos nepieciešamību noteica modernisma un postmodernisma vērtību nostiprināšanās sabiedriskā – fragmentācija, kulturāla racionalizācija, sociāla racionalizācija, atomizācija (Vitale 2006:740).
Atšķirībā no marksistu kritikas, kas ir anti-liberāla, deliberatīvās demokrātijas teorijas pārstāvji (Rawls, Habermas, Benhabib, Cohen) ar deliberatībās demokrātijas modeli mēģina atdzīvināt liberālo vērtību morālo dimensiju (Mouffe, 2000:3).
Deliberatīvais demokrātijas modelis tiek pretstatīs Šumpētera (Schumpeter) agregatīvajām modelim, kurā galvenā loma interešu apkopošanai ir politiskajām partijām, nevis iedzīvotāju aktīvai līdzdalībai politikas procesā (Mouffe, 2000:1). Hābermāss un Rolss atšķirībā no Šumpētera agregatīvajā modelī ietvertās indivīda racionalitātes, kas ir vērsta uz indivīda pašlabumu, piedāvā citu traktējumu racionalitātei, kas rodas no komunikatīvas darbības un brīvas sabiedriskas apspriešanas rezultātā (free public reason) un piedāvā šo jaunradīto racionalitātes konceptu kā pilsoņu virzošo spēku un viņu uzticības demokrātiskām institūcijām veicinošu faktoru (Mouffe, 2000:10). …