Johans Gotlībs Fihte
Pirmais norāda, ka esamība ir ‘’Es’’(ego), absolutizēts izzinošais subjekts, kas var brīvi rīkoties un izšķirties. Visu mūsu spriedumu un secinājumu pamatā ir mūsu izšķiršanās, ka ‘’es esmu es’’. Tikai tad kad mēs atzīstam mūsu pašu individuālo eksistenci, mēs varam domāt un runāt par kaut ko citu. Mēs šo mūsu ‘’ego’’ neatklājam vai neizgudrojam, bet atzīstam par visas mūsu tālākās domāšanas izejas punktu. ‘’Sākumā bija darbība’’. Tikai no tāda redzesviedokļa mēs varam runāt par cilvēka brīvo gribu un autonomiju. Tie, kas apzinās cilvēka brīvības vērtību, kļūst par ideālistiem, bet tie, kas to noliedz, kļūst par dogmatiķiem. Mūsu personība izšķir mūsu filozofiju.
Frīdrihs Vilhelms Jozefs Šellings
Esamība savā pamatā ir garīgais ‘’Absolūtais’’, kas izpaužas dažādos veidos. Visa pasaule ir šī garīgā Absolūtā dažādas izpausmes. Mēs izjūtam šo visas esamības vienotību īpaši mūsu estētiskajā pārdzīvojumā. Mūsu garīgo dzīvi īpaši raksturo mūsu pārdzīvojumi, kas arī atklāj visas esamības īsto un patieso raksturu.
Arturs Šopenhauers
Pasaule savā būtībā ir griba, bet redzamā pasaule ir šīs gribas objektivizācija.
Tā ir mūsu tiešā intuīcija, kas ļauj mums apjēgt, ka augstāka esamība ir griba, nevis Prāts. Ar gribu Šopenhauers saprot ne tikai apzinātu vēlēšanos un izšķiršanos, bet mūsu impulsus, zemapziņas vēlmes, ievirzes un dziņas. Mums nekur tālu nav jāmeklē, lai atklātu, ka mēs esam šīs gribas radījumi. Visas mūsu domas nosaka mūsu vēlmes.
Universālā griba ir pilnīgi brīva, bet atsevišķo cilvēku gribas ir ierobežotas un nosacītas.
Prieks un bauda ir vienīgi sāpju novēršana, kas var būt tikai īslaicīgs atvieglojums.
Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis
Par visa esamības pamatu uzskata Absolūto Garu(Prātu, Ideju) jeb Absolūto. Absolūtais Gars ir dinamisks un izpaužas arvien jaunās formās un procesos. Katrā procesā var izšķirt trīs fāzes- tēzi, antitēzi un sintēzi. Hēgelis uzsvēra esamību vēsturiski kā nepārtrauktu norisi, kur formas parādās cita pēc citas un katru fāzi nomaina cita. Par Absolūto Garu mēs varam domāt gan kā par zināmu loģisku struktūru, kura pastāv pati par sevi un kuru mēģina aprakstīt loģikas zinātne, gan kā par dabu, kurai ir savas dabiskas likumības un dabiski procesi, gan kā par vēsturi, kurai ir pašai savas formas un struktūra.
…
