To, ka datori kļuva tik populāri un izkonkurēja rakstāmmašīnas, lielā mērā noteica fakts, ka datori ļauj saglabāt paveiktā darba rezultātus, t.i., veltot daudz laika kāda dokumenta radīšanai vai programmas izstrādei, nākamreiz nav jāsāk viss no gala, bet gan var gluži vienkārši ielasīt datora atmiņā pagājušajā reizē saglabātos datus. Datori mums ļauj uzglabāt kolosālus informācijas apjomus.
Ir izdomātas daudzas datu saglabāšanas un nolasīšanas ierīces. Dažas no tām ļauj tikai nolasīt ierakstītos datus, bet neļauj rakstīt. Tāda ierīce ir, piemēram, CD nolasītājs.
Plašāk pazīstamie datu nesēji, uz kuriem glabā datus, ir datoru cietie diski, USB flaš atmiņas, disketes, CD, DVD. Bez tiem ir vēl arī magnētiskās lentas, CD-ROM, ZIP diski u.c., kas ikdienas darbā vienkāršā birojā vēl netiek pārāk plaši izmantoti, kaut arī to pielietojuma diapazons pieaug ar katru dienu.
Visbiežāk dati tiek glabāti uz datora cietā diska. Principā parasti galda datora cietais disks glabā visu datora funkcionēšanai nepieciešamo informāciju un lietotāju saglabātos datus - operētājsistēmas ielādi, sistēmas konfigurāciju (visu parametru uzstādījumus), lietojumprogrammas, saglabātos dokumentus, izveidotās elektroniskās tabulas, attēlus, datu bāzes datus utt. Vārdu sakot, visu, ko lietotāji tajā ir ierakstījuši.
Taču mēdz gadīties tādas nepatīkamas situācijas, kad cietais disks vīrusa vai kāda lietotāja darbības rezultātā “nojūk” jeb nelasa datus. Tādēļ, lai dati neietu zudumā, ieteicams glabāt rezerves kopijas kaut kur citur. Ja vien jūsu datu apjoms nav pārāk liels, šim nolūkam labi kalpo parastās disketes. Uz tām tad arī nokopējiet svarīgāko informāciju no sava datora cietā diska. Ja failu izmēri krietni vien pārsniedz diskešu maksimāli pieļaujamo apjomu, tad izmantojiet ietilpīgākus datu nesējus, piemēram, ZIP diskus.
Katram datu nesējam ir vajadzīga sava datu nolasīšanas un rakstīšanas iekārta. Parasti iekārtas ļauj gan rakstīt, gan lasīt. Tā tas notiek, ja jūs izmantojat disketes disku dzinī, kurš var nolasīt datus no disketes un arī rakstīt informāciju uz tās. Protams, datu nesējam un iekārtai jābūt savietojamiem. Jūs nevarēsiet nolasīt augsta blīvuma disketi ar diskiekārtu, kuras lasošā galviņa nespēj nolasīt datus no šādas disketes. Tādas diskiekārtas gan var gadīties tikai vecu modeļu datoriem, jo visi jaunākie datori ir aprīkoti ar augsta blīvuma diskešu lasītājiem.
Kā tad disku iekārtas glabā datus? Kā tās var tos nolasīt? Kāpēc nekas nesajūk? Pamēģināsim izpētīt šo jautājumu, aplūkojot vienkāršo 3.5’’ (3,5 collu) disketi. Šo disketi veido cietā plastmasas apvalkā ievietots magnētisks disks. Apvalkā ir atvere, kas nodrošina diskiekārtas galviņas pieeju diskam. Šo atveri nosedz plāns metālisks aizsegs, kuru uzmanīgi pavelkot nost, varat apskatīt pašu disku.
Tajā var pamanīt sīkus koncentriskus riņķus, ko sauc par trekiem. Treki ir sadalīti gabalos, ko sauc par klāsteriem.
Klāsteros tad arī tiek rakstīti dati. Lai tie nesajuktu, ir izstrādāti stingri noteikumi šo datu struktūrai. Dati tiek sadalīti pa failiem. Katram failam ir savs nosaukums, bet visa failu sistēma tiek veidota pēc noteiktiem principiem, ko izvirza katra operētājsistēma.
Dati datorā tiek ierakstīti, dzēsti, papildināti. Lai šajā haosā ieviestu kārtību, ir izveidotas samērā asprātīgas failu sistēmas.
Failu sistēmas pamatideja ir izveidot tabulu (FAT - File Allocation Table), ar kuras palīdzību var veidot patvaļīgas klāsteru virknes, glabājot informāciju par failu izvietojumu uz diska.
…
