Darbinieku kustības tiesiskais regulējums Eiropas Savienībā

Eiropas Kopienas dibināšanas līguma (turpmāk tekstā - EK Līgums) 2.pants par vienu no galvenajiem Eiropas Kopienas uzdevumiem izvirza kopīga tirgus izveidi. Savukārt EK Līguma 3.pants2 nosaka, ka lai sasniegtu 2.pantā izvirzītos mērķus Eiropas Kopienai jāveic dažādas darbības, tai skaitā jāizveido iekšēju tirgu, kurā visas dalībvalstis atceļ šķēršļus brīvai preču, personu, pakalpojuma un kapitāla apritei (EK Līguma 3.panta pirmās daļas c) apakšpunkts). Tātad, no minētā secināms, ka Eiropas Kopienā ir četras pamatbrīvības:
1) brīva preču kustība;
2) personu pārvietošanās brīvība;
3) brīva pakalpojumu kustība;
4) brīva kapitāla kustība.
„Ar četru pamatbrīvību palīdzību Kopienas tiesības veido noslēgtu aizsargsistēmu jebkura veida ekonomiskajai darbībai, kas šķērso Kopienas robežas”3 .
Viena no pamatbrīvībām – personu pārvietošanās brīvība, blakus uzņēmējdarbības brīvībai, ietver arī darbaspēka (darba ņēmēju jeb darbinieku) kustības brīvību. EK Līguma 39.pants4 nosaka, ka Kopienā nodrošina darba ņēmēju pārvietošanās brīvību.
Jāmin, ka jēdziena „darba ņēmējs” definīcija nav noteikta nevienā no Eiropas Savienības tiesību aktiem. Jēdziena izpratni veido Eiropas Kopienu tiesas prakse, kas lietā 53/81, Levin v Staatsecretaris von Justitie, 1982 ECR 1038 un lietā 197/86, Brown v Secretary of State for Scotland, 1988 definējusi, ka darba ņēmējs ir persona, kas noteiktu laika periodu, par noteiktu samaksu strādā citas personas labā, vadoties pēc šīs personas norādījumiem.5 Līdz ar to, kā kritērijs darbaspēka kustības brīvības nošķiršanai un uzņēmējdarbības brīvības un pakalpojumu sniegšanas brīvības ir tieši pakļautība, proti, nodarbinātais, nerīkojas patstāvīgi, bet gan seko darba devēja norādījumiem.6
…