Gan G.Lībermanis, gan Campbell R. McConnell un Stanley L.Brue min, ka darba alga ir samaksa par darbaspēku, tomēr pastāv viedokļu dažādība, jo tāpat darba algu varētu uzskatīt par darbaspēka kā preces cenu, kas uz laiku tiek izīrētas, teiksim uz dienu, nedēļu, mēnesi, par to saņemot naudas summu, kā prēmiju, atlīdzību, procentus no peļņas vai algu. Šī ienākuma avots ir jaunrade, spējas, ražīgais spēks, kas izpaužas darba procesā un rezultātā, iegūstot par to darba algu.
Darba algas līmenis ir atkarīgs no darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma samēra. Pirmo nosaka tādi faktori, kā preces un pakalpojuma pieprasījums, ko noteiktas darbinieks ražo vai piedāvā, piemēram, ja piena kombinātam „Limbažu piens” produkcijas pieprasījums būtu ļoti zems, teiksim, tikai Limbažu pilsētas rajona veikaliņos, tad šis uzņēmums 120 darbinieku vietā algotu 50. Pieprasījumu pēc darbaspēka nosaka arī darba dienas ilgums un darba ražīgais spēks un darba intensitātes pakāpe, kā arī darbinieku kvalifikācija aroda ietvaros. Campbell R. McConnell un Stanley L.Brue skaidro, ka ļoti liela nozīme ir izglītībai, tas pierādās arī darbaspēka pieprasījuma apmērā- pēc izglītotiem ir lielāks pieprasījums, kā pēc neizglītotiem. Kā vēl būtiskus faktorus var minēt pieprasījumu pēc darbaspēka, kas ietver talantu, piemēram, mūziķi, mākslinieki, rakstnieki, un monopsoni, kad, teiksim, tādā mazā pilsētiņā kā Pūre ir tikai viens liels darba devējs, kas saistīts ar Pūres augļkopību.
…