2002.gada 1.jūnijā stājās spēkā Darba likums, kas ir izstrādāts pamatojoties uz Latvijā ratificētām Starptautiskās darba organizācijas konvencijām, Eiropas Savienības direktīvām, Rietumeiropas valstu darba tiesību regulējošo normatīvo aktu pamata.
Darba tiesības ir patstāvīga privāto tiesību nozare, kura regulē darba attiecības starp darba devēju un darbinieku, kā arī attiecības, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām, vai ir ar tām saistītas.
Darba tiesiskās attiecības veidojas starp darba devēju un darbinieku uz darba līguma pamata.
Darba likums ietver sevī sekojošus pamatprincipus:
1.Darbinieka tiesisko stāvokli pasliktinošo noteikumu spēkā neesamība;
2.Vienlīdzīgu tiesību princips;
3.Tiesības apvienoties organizācijās;
4.Nelabvēlīgu seku radīšanas aizliegums.
Gan darba devējam, gan darbiniekam ir jāievēro šie principi un jāvadās no tiem darba tiesiskajās attiecībās.
Darba līguma regulējums ir atrodams gan Civillikuma 15.nodaļā “Prasījumi no darba tiesiskajām attiecībām”, gan Darba likumā. DL 28.p.2.daļā ir dota darba līguma definīcija, bet 3.daļā tiek taisīta atsauce uz Civillikuma noteikumiem.
Slēdzot darba līgumu ar darbinieku, darba devējam ir tiesības pārliecināties par darbiniekam nepieciešamajām iemaņām un spējām veikt attiecīgo darbu. Civillikuma 1782.p. ir norādīts, ka, ja darba devējs nepievērš vajadzīgo uzmanību, izvēloties kalpotājus un citus darbiniekus, un nepārliecinās par viņu spējām un noderību izpildīt viņiem uzliktos pienākumus, tad darba devējs atbild par zaudējumiem, ko viņi ir nodarījuši trešajai personai.…
