1. Darba tiesības ir nacionāla tiesību nozare, kuras normas regulē darba devēju un darbinieku savstarpējas tiesiskas attiecības, un ar darba attiecībām tieši saistītas attiecības. Tas ir apveltītas ar privāti-publisku raksturu. Darba t. pamatbūtība – lai cilvēks ar savu darbu spētu nopelnīt sev un savai ģimenei cilvēka cienīgu darbu samaksu. Uzdevumi - radīt nepieciešamos tiesiskos nosacījumus, lai sasniegtu darba tiesisko attiecību dalībnieku.
2.Priekšmets - darba tiesiskās attiecības. Tiesiska regulējuma metodes. Raksturīgs ir 2 metožu apvienojums: 1) autoritāra jeb centralizētā. Likumdevēja darbība un likumpakārtotie akti. 2) autonomā jeb decentralizētā. Valsts sankcionēts darba attiecību regulējums, kas izstrādā un pieņem puses. Funkcijas – 1) sociālas samierināšanas f. – darbinieku tiesību aizsardzība darba tiesisko attiecību laikā. Galv.uzd. - varētu būt nosacīta līdzdalība saimnieciski organizatoriska lēmumu pieņemšanā. 2) ekonomiskā f. – darba rezultāta iegūta labuma iespējami taisnīga sadale.
5.Vēsture. Tiesiskās iekārtas attīstības ceļā no padomju uz Eiropas modeli dažādām tiesību nozarēm ir raksturīga dažāda atbilstība jaunajai valsts iekārtai. Darba tiesības pēc Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanas 1990. gadā un sakarā ar jaunajiem ekonomiskajiem apstākļiem tobrīd spēkā esošajā Latvijas Darba likumu kodeksā vairākkārt tika izdarīti būtiski grozījumi. Tomēr Saeimas 2000. gada 23. marta sēdē sakarā ar iesniegto projektu jaunajam Darba likumam atzīta pastāvošā 1972.gadā pieņemtā Darba likumu kodeksa neatbilstība ekonomiskajai situācijai valstī un Latvijas starptautiskajām saistībām.
Darba likums pieņemts 2001.gada 20.jūnijā, spēkā stājies 2002.gada 1.jūnijā. Līdz ar to zaudēja spēku Latvijas Darba likumu kodekss. …
