1.Darbs kā ražošanas faktors. Darba ekonomiskā būtība. Darba resursi, klasifikācija un darba produktivitāte.
Darbs ir cilvēka mērķtiecīga darbība materiālo un garīgo labumu izveidē atsevišķu cilvēku, cilvēku grupu, uzņēmumu vai visas sabiedrības vajadzību apmierināšanai. Jēdzienā darbs ir iekļauta cilvēku fiziskā un garīgā darbība, tajā skaitā arī ražošanas plānošana un vadīšana, zinātniskā pētniecība. Darbu mēra ar kvalifikāciju un nostrādāto stundu skaitu, un tas tiek novērtēts ar atbilstošu darba algas likmi, kas ir vienas nostrādātās stundas cena.
Darbs kā ražošanas faktors:
No pārējiem ražošanas faktoriem tas atšķiras ar:
Lemšanas spējas
Objektīvas fizioloģisko un garīgo spēju svārstības
Tehnikas un tehnoloģijas attīstības līmenis
Saimnieciski organizatoriskais līmenis uzņēmumā
Ārējā vide un dabas apstākļi
Cilvēkiem mijiedarbībā ir svarīgi
organizācijas kultūras līmenis
vadības realizētā praktiskā darbība
Tas, cik daudz var tikt saražot, lielā mērā ir atkarīgs no iespējamā strādājošo skaita un vidējā stundu skaita, ko katrs strādājošais ir gatavs strādāt.
Darbam jābūt ekonomiskam, kā arī jebkurai darbībai, ja tā ir uzņēmējdarbība ir jābūt efektīvai, t.i., dot kaut ko. Katrā uzņēmumā 70-80% izmaksu sastāda darbaspēka izmaksas. Neplānotās darbaspēka izmaksas var sastādīt līdz 50% no šiem 70-80 %. Šīs izm.var rasties sekojošu iemeslu dēļ: darbaspēka mainība, darba kavējumi, smēķēšana, dzeršana.
Darba jēga ir radīt jaunradīto vērtību.
Darba resursi ir cilvēki darbaspējīgā vecumā t.i. līdz pensijas vecumam. Pensijas vecumu nosaka katra valsts individuāli, atkarībā no tās ekonomiskā stāvokļa. Bet obligāti nav jāstrādā līdz pensijas vecumam. Pensija šajā gadījumā būs vienkārši mazāka.
Produktivitāte ir preču un pakalpojumu ražošanas efektivitātes mērs. Darba produktivitāti parasti mēra kā produkcijas izlaides daudzumu vienā darba stundā.
Produktivitāte = Produkcijas izlaides daudzums / faktoru izlietojums ražošanā
Dažādi faktori var ietekmēt darba produktivitāti. Svarīgākie no tiem ir:
1.izglītības un apmācības iespējas -vispārējā izglītība un dažādu apmācību iespējas un kvalitāte, kas pieejama iedzīvotājiem.
2.vadība un iekārtas – strādājošo darba rezultāti labi organizētās un vadītās firmās, kuras izmanto modernas iekārtas, būs daudz labāki, nekā firmās, kurās ir novecojušas iekārtas un kuras ir slikti vadītas.
3.darba apstākļi – mitras, vāji apgaismotas un slikti vēdinātas, un vispārēji nomācošas darba vietas neiedvesmo vislabākajai darba atdevei.
2.Darba samaksa : nominālā un reālā darba alga. Darba samaksas regulācija. Darba tirgus.
Darba tirgus – ekonomiskas attiecības sakarā ar darbaspēka pirkšanu – pārdošanu. Viņam ir raksturīga brīva darbaspēka kustība starp uzņēmumiem, nozarēm, reģioniem un vienādas kvalitātes un daudzuma darba vienotas cenas izveidošanai.
Darba tirgus – tirgus, kurš koordinē cilvēku lēmumus nodarbinātības sfērā un nodrošina cilvēkus ar darbu. Tas ir tirgus, kurā tiek noteikta darbinieka darba samaksa un viņa darba izmantošanas nosacījumi.
Jo mazāk maksās jo mazāk kvalificēts darbaspēks strādās. Ja firma grib konkurēt darbaspēka tirgū, tad tajā piedāvātai algai jābūt tuvai vidējai algai darba tirgū.
84,8 % darba ņēmēji
3,6 % darba devēji
7,2 % pašnodarbinātie
4,4 % ģimenes saimniecībās strādājošie
Darbaspēka tirgu var iedalīt divās grupās:
1.Vietējais darba tirgus – var nosaukt par ģeogrāfisku apgabalu ar savu pastāvīgo faktisko un potenciālo darbaspēku, kas ir pamatā un zināms, kā arī darbaspēks, kas pastāvīgi mainās. Ar šiem darbiniekiem organizācijas slēdz līgumus uz noteiktu laiku, kā arī nodrošina noteiktus apstākļus, kas saistīti ar dzīvesvietu, transportu un iespējamo izglītību.
2.Starptautiskais darba tirgus – šis termins tiek lietots, lai atspoguļotu nodarbinātības problēmas vienā nozarē vai pat organizācijā. Darbaspēks virzās no vienas vietas uz otru, bet tikai šī sektora ietvaros.…
