Darbaspēka tirgum ir daudzi segmenti, kur tiek piedāvātas un pieprasītas dažādas specializācijas un kvalifikācijas darbaspējas. Neatņemama šī tirgus struktūras sastāvdaļa neapšaubāmi ir arī darba alga. Teorijā pastāv daudzi darba algas raksturojumi. Lai noskaidrotu, kas tad īsti ir darba algas ekonomiskais saturs, terminoloģiski jārunā nevis par darbu, bet darbaspēku, proti, potenciālām darbaspējām, kas sakarā ar kvalifikāciju piemīt cilvēkam tirgus ekonomikā – darba ņēmējam. Toties darbs ir darbaspēka patērēšanas process. Prece, ko var pirkt konkrētajā resursu ražošanas tirgū, var būt vai nu darbaspēks vai arī darba rezultāts – ražojums, pakalpojums. Viens no izteiktajiem atzinumiem ir, ka darbaspējas tiek uz laiku iznomātas, proti, uz noteiktām stundām dienā, nedēļā, mēnesī. Šinī teorētiskā variantā darba alga ir darbaspēka nomas maksa. Cita viedokļa būtība ir tāda, ka darba alga tiek raksturota kā samaksa par pakalpojumu. No šādas nostājas izriet, ka darbaspēka tirgū pārdošanas un pirkšanas objekts ir pakalpojums, ko sniedz darbs, patērējot darbaspēku; darba alga ir pakalpojuma cena. Visprimitīvākā tēze, kas neprasa analītisku pieeju jautājumam par darba algas ekonomisko saturu vienkārši apgalvo, ka darba alga ir samaksa par darbu, par noteiktu veikumu vai konkrētu rezultātu. Neatkarīgi no dažādiem viedokļiem par darba algas ekonomisko saturu darba alga ir ienākums, ko saņem darbaspēka īpašnieks, izmantojot savas darbaspējas. Šī ienākuma avots ir tā jaunrade, tas ražīgais spēks, kas piemīt šīm spējām un kas izpaužas darba procesā kā darbaspēka izmantošanas rezultāts.…
