1. Teksts rada pārsvarā ļoti drūmu noskaņu un izraisa plašu pārdomu procesu par dzīvi, reliģiju, attiecībām, nāvi un dzīvi pēc nāves. Viss izlasītais liek salīdzināt mūsdienu sabiedrības rīcību, morāles uzskatus ar viduslaiku cilvēkiem, kā arī personīgi liek salīdzināt manu personisko viedokli par „nāves grēkiem”, cilvēka dzīves mērķi, Dieva nozīmi, stāvokli un veidolu manā dzīvē, kā arī liek domāt par ar iepriekšminētajām lietām saistītiem tematiem, kas vairāk tuvi manis pašas, nevis poēmā paustajiem uzskatiem. Protams, neiztrūkstošs pārdomu materiāls ir mīlestības tēma, kas caurstrāvo visu Dantes „Dievišķo komēdiju”. Tā kā mani uzskati visā pilnībā nesakrīt ar liriskā „es” viedokli, brīžiem manī radās negatīvs vērtējums par izlasīto, kā piemēram kaislības pieskaitīšana nāves grēkiem, kā arī pats fakts, ka Ellē nosūtīti tie cilvēki, kuri dzimuši pirms Kristus.
2. Teksts rakstīts no pirmās personas skatu punkta. Stāstītājs ir Dante – galvenais varonis, kas nav viena un tā pati persona, kas Dante – autors. Teksta galvenais motīvs ir liriskā „es” vajadzība atbrīvot sevi no grēkiem,( lepnības, skaudības, dusmām, slinkuma, skopuma, miesas kārības, kaislības ), kļūt tīram, kā rezultātā Dante slavenā dzejnieka Vergīlija pavadībā dodas cauri Ellei, kura attēlota līdzīga piltuvei, un sadalīta 9 Elles lokos, kur, attiecīgi pēc grēka lieluma, novietoti grēcinieki, mūžam lemti mokām. Jo lielāks grēks, jo vainīgais atrodas dziļāk un mokas ir neciešamākas. Dantes grēcinieki saņem tādu sodu, kas alegoriski attēlo grēcinieka dvēseles stāvokli. Piemēram, tirāni ķepurojas verdošās asinīs, augļotājiem kaklā uzkārti naudas maisi, kas tos liec pie zemes, liekuļi staigā smagās, virspusē apzeltītās svina mantijās, utt.
Dantes ceļojums ir baismīgs, briesmu pilns un nežēlīgiem iespaidiem bagāts.
…
